Rotaļa angļu valodā – tā es domās vērtēju laiku no 13. līdz 26. jūlijam, ko pavadīju Eiropas Savienības Internacionālā projektu centra rīkotajos «Socrates» programmas kursos.
Rotaļa angļu valodā – tā es domās vērtēju laiku no 13. līdz 26. jūlijam, ko pavadīju Eiropas Savienības Internacionālā projektu centra rīkotajos «Socrates» programmas kursos.
Kursi notika Dienvidanglijas pilsētiņā Ekseterā. Tie bija veltīti personīgās angļu sarunvalodas plūduma pilnveidei un praktisku ideju izmantošanai mācību stundās.
Senlolotais sapnis nokļūt angļu valodas pašā sirdī – Britu salās – nu man ir piepildījies.
Rakstot iesniegumu konkursam par stipendijas iegūšanu, minēju, ka es kā Sprīdītis gribu doties plašajā pasaulē uz savu sapņu zemi Apvienoto Karalisti, lai pierādītu sev, ka spēju iekļauties svešā vidē, runājot tikai angļu valodā.
Ne mazāk svarīgs iemesls bija dzirdēt, redzēt un izjust ne tikai angļus viņu dabiskajā vidē, bet arī satikties ar citu Eiropas valstu skolotājiem, lai dalītos dzīves un darba pieredzē. Iestājoties Eiropas Savienībā, ir svarīgi iepazīt dažādu Eiropas valstu pārstāvjus.
Mūsu grupas 24 kursantus, kas bija no astoņām Eiropas valstīm, vienoja vēlme papildināt un padziļināt angļu sarunvalodas prasmi. Itāļi, poļi, francūži, vācieši, čehi, slovāki, lietuvieši un latvieši sarunājās tikai angliski. Mani tas ļoti priecēja, jo, sākot ar piezemēšanos Hitrovas lidostā, jutos it kā rotaļā iesaistījusies. Noteikumi bija ļoti vienkārši: jālieto tikai angļu valoda.
Starp divām kāzām
Izkāpuši no lidmašīnas, sasēdāmies autobusā, kas četrās stundās mūs nogādāja Ekseteras pilsētiņā. Viss turpinājās kā pasakā, kad iebraucām Ekseterā, kur mūs sagaidīja to ģimeņu pārstāvji, kurās mums bija paredzēts dzīvot. Izbrīnu radīja tas, kā viņi sameklēja attiecīgo kursantu, nejautājot pēc mūsu vārdiem, bet nākot klāt un paši uzrunājot mūs. Vēlāk sapratu, ka viņi jau iepriekš bija iepazinušies ar mums pēc fotogrāfijām un aptaujas anketām. Svešo ļaužu vidū ieraudzīju šā pasākuma dvēseli – gidu Rodžeru Votsonu. Viņš patiesi priecājās, ka spējis mūs iedvesmot projekta rakstīšanai, lai iegūtu stipendiju mācībām Anglijā.
Dzīvojot angļu ģimenē, iepazinu arī viņu bērnus, kas gan dzīvo atsevišķi no vecākiem. Videofilmā noskatījos vecākās meitas kāzu ceremoniju pagājušā gada vasarā. Vēroju, kā ģimene gatavojās šīs vasaras nozīmīgākajam notikumam – jaunākās meitas Sāras kāzām 9. augustā. No sirds iemīlēju šo ģimeni viņu sirsnības, atsaucības, sapratnes un humora dēļ. Ar katru dienu interese savstarpēji padziļinājās, jo atklājām, ka daudzo atšķirību vidū mūs saista kas ļoti vienojošs – patiesums, dvēseļu radniecība, dzīves vērtību līdzīgā izpratne.
Mānīgais krasts
Neaizmirstama bija ekskursija uz Bātas pilsētu (tulkojumā «bath» – vanna). Tās «ūdeņainais» nosaukums iegūts no pilsētas karstā, dziednieciskā ūdens avota. Ap to ir uzbūvēta milzīga celtne, kurā iekārtots muzejs. Par muzeja eksponātiem vairāk varēja uzzināt no autogida – ierīces, kas atgādina mobilo telefonu. Nospiežot attiecīgos ciparus pie atbilstošā eksponāta, var klausīties ieskaņotu tekstu.
Kursu laikā bija ieplānota arī viena brīvdiena. Tā man paliks atmiņā kā fiziski visgrūtākā, bet emocionāli visbagātākā. Mēs, trīs kursantes, izlēmām izpētīt okeāna krastu. Tūristu informācijas centrā iegādājāmies karti un brošūru, kas aicināja ceļojumā pa tūristu takām. Tās sākumā vijās gar pašu ūdens malu un milzīgām klintīm, bet vēlāk taka mūs veda augšup un augšup. Ceļā vērojām aitu un govju ganāmpulkus, labību laukus. Dažviet milzīgas papardes aizsedza skatu uz apkārtējo ainavu. Ap lenča laiku ieradāmies kartē atzīmētajā tūristu nometnē. Apsēdāmies pie galda un vērām vaļā savas saimnieku dotās pusdienu kārbas. Ieguvušas jaunus spēkus, nopriecājušās par klinšainās jūras ainavu, turpinājām ceļu gan augšup, gan lejup pa tūristu taku. Drīz vien netālu tikpat kā ar roku sasniedzamu ieraudzījām savu pilsētiņu. Tomēr jau nākamajā brīdī nācās vilties, jo priekšā izrādījās fjords, kas savienojas ar jūru. Tam pāri tikt nevarējām, tāpēc bija jāiet liels līkums.
Kad muzejs ir kā mīkla
Katra jauna diena mūsu mācību centrā sākās ar iepriekšējās dienas notikumu apceri un izklāstu citiem kolēģiem. Daudzi kursanti augstu vērtēja pasēdēšanu alus krodziņos, kas Anglijā ir ļoti populāri un iecienīti brīvā laika kavēkļi. Vienu vakaru veltījām teātra izrādes apmeklējumam. Skatījāmies Čarlza Dikensa humoristisku lugu. Daļa angļu publikas bija sajūsmā, jo smējās no sirds. Tomēr mēs, kam šīs valodas specifiskie izteicieni nebija labi saprotami, nevarējām pilnībā iejusties lugas saturā.
Viens no emocionālākajiem notikumiem ārpusplānotajā bija dievkalpojuma apmeklējums slavenajā Ekseteras katedrālē. Tas bija īpašs ar amerikāņu koristu dziedājumu ērģeļu pavadījumā. Emocionāli un saprotami mācītājs runāja zināmo Bībeles stāstu par diviem brāļiem. Ir pasakaina izjūta, klausoties pazīstamu tekstu, ietērptu angļu valodas vārdos un izteicienos, turklāt atrodoties svētā, svinīgā vietā.
Noteikti savā praksē pārņemšu pētījuma metodi, par kuras efektivitāti pārliecinājos, pildot vienu savu mācību uzdevumu. Tā mērķis bija atrast attiecīgo objektu svešā pilsētā un uzzināt pēc iespējas vairāk informācijas, lai, prezentējot to, ieinteresētu pārējos kursantus doties to apskatīt brīvajā laikā.
Mēs savā grupiņā izvēlējāmies Svētā Alberta muzeju. Pēc kartes atradām to samērā viegli. Jutos priecīgi pārsteigta, kad uzzināju, ka muzejs paredzēts skolēniem un studentiem un ka tur aktīvi jādarbojas, meklējot atbildes muzeja eksponātos. Atbildes jāieraksta speciāli šim nolūkam sagatavotās lapās.
Varbūt arī mūsu Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja darbinieki varētu izveidot anketas ar jautājumiem par apskatāmajiem objektiem un laist tās darbā, ierodoties skolēnu grupām vai arī individuāliem zinātkāriem prātiem. Aktīvi darbojoties muzejā, bērni gūst lielāku interesi un prieku par paveikto, uzzināto, atklāto.
