Rotu veidošanā mode mainās – tagad populāra tautisku elementu izmantošana, bet pieprasījums pēc zīmoggredzeniem nenoplok cauri laikiem
Daudzi jelgavnieki var lepoties ar juveliera Mārtiņa Karola veidotām rotaslietām. Skolas laikā man Mārtiņš bija kaimiņu onkulis ar smukajiem suņiem. Suņu audzēšana, kam tagad gan mests miers, bijusi viņa nākamā lielā aizraušanās aiz koktēlniecības un juveliera darba.
Sievai eksāmens zinātniskajā komunismā
Mārtiņš Karols dzimis Mordangas mežos, bērnību pavadījis Talsu un Sabiles pusē. Mācījies Virbu pamatskolā, pēc tam iestājies Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Koktēlniecības nodaļā. Neesot bijusi nieka lieta zēnam no Latvijas laukiem izturēt konkursu, kurā uz septiņām studiju vietām Koktēlniecības nodaļā startējis 31 pretendents.
Mārtiņš uzsver, ka mācījies Žūriņa skolā – tā mēdz dēvēt Lietišķās mākslas vidusskolu laika periodā, kad to vadīja Imants Žūriņš. Viņš bija tās direktors no 1959. līdz 1985. gadam, un tiek uzskatīts, ka tieši viņš bijis reformators, kurš mainījis skolas mākslas virzību.
Koktēlniecības un Metālapstrādes nodaļas atradušās blakus, tāpēc Mārtiņš bijis biežs viesis arī otrajā, jau tolaik izjuzdams interesi par abām šīm daiļamatniecības jomām. «Man dikti patika arī metāls,» atzīst juvelieris.
Mākslinieks stāsta, ka mācības «lietišķajos» beidzis 1967. gadā, iegūstot koktēlnieka diplomu, tajā pašā gadā apprecējies. Viņa sieva Maija savulaik studējusi Medicīnas institūtā, bet nav varējusi to absolvēt, jo nespēja nolikt eksāmenu zinātniskajā komunismā. Pasniedzējs atklājis, ka viņas vecāki bijuši dievticīgi un apmeklējuši baznīcu. Tā pedagogs nācis klajā ar paziņojumu, ka Maijai neesot pareizs pasaules uzskats un viņa pie šā pasniedzēja nolikt eksāmenu nevarēšot nekad.
Tā kā Maijai ļoti patikusi arī lietišķā māksla, viņi ieguvuši Tautas daiļamata meistara nosaukumu un, beidzot skolu, abi strādājuši ar metālu un dzintaru, piedalījušies dažādās izstādēs.
No «Daiļrades» līdz sadursmei ar KamAZ
Nav tā, ka Mārtiņam nebūtu patikusi koktēlniecība, bet, lai strādātu šajā jomā, bija nepieciešama pietiekami liela platība, kurā darboties. Viņi ar sievu tolaik mitinājušies mazā dzīvoklītī Berdičevska (tagad Garozas) ielā.
«Mēs dzīvojām otrajā stāvā, un es pat biju uzlicis kaut kādus polsterus, lai negrab un nerīb, bet ilgi nesanāca pastrādāt, jo saimniece tik un tā nebija ar mieru,» atceras Mārtiņš. Tagad viņš atzīst – labi vien, ka tā, jo situācija likusi vairāk pievērsties juveliera darbam. Ne velti esot teiciens, ka cilvēks vienmēr gadās pareizajā vietā un laikā un satiek īstos cilvēkus. Arī juvelieris piekrīt atziņai, ka viss notiek tā, kā lemts. Nākamie dzīves pavērsieni viņam to arī pierādījuši.
Divus gadus Mārtiņš nostrādājis Kalnciema vidusskolā par skolotāju, pēc tam arī Jelgavas 4. vidusskolā un pamatskolā Tušķos. Paralēli darbam skolā gatavojis dažādus darbus, piemēram, tautas daiļamatnieku ražošanas apvienībai «Daiļrade». Pēc darba skolā rotkalis sācis strādāt par galveno mākslinieku «Daiļradē». Tur juvelieris nostrādājis līdz 1974. gadam. Tos laikus Mārtiņš atceras kā apliecinājumu tam, ka dzīvē notiek dažādas lietas, kas noliek visu savās vietās. Mārtiņš kopā ar dēlu devies mājās no Rīgas ar taksometru, kad pie Olaines automašīnai uzbraucis virsū KamAZ. Tas notika 1973. gada decembrī. Pēc tam Mārtiņš bijis 2. un vēlāk 3. grupas invalīds un nav strādājis algotu darbu. Vairāk pievērsies darbam mājās.
Garais ceļš uz Kanādu
Desmit gadu Mārtiņš lūdzis atļauju apciemot tēva brāli Kanādā, līdz Gorbačova laikā 1988. gadā tas arī piepildījies. Toreiz juvelieris Kanādā nodzīvojis sešas nedēļas. Viņa māsīca juvelieru firmā strādājusi par tirdzniecības menedžeri, un otrajā reizē viņš tur dabūjis nelielu darbiņu. Tad Kanādā pabūts jau gada garumā.
Kad deviņdesmito gadu sākumā atgriezies Latvijā jau ar biļeti atpakaļceļam uz Kanādu kabatā, Mārtiņa dēls, kurš tolaik strādājis televīzijā, brīdinājis tēvu, lai maina biļeti uz ātrāku lidojumu un brauc prom, jo situācija valstī tolaik bijusi saspringta. Mārtiņš biļeti samainījis un no Rīgas uz Kopenhāgenu izlidojis burtiski ar pēdējo lidmašīnu pirms omoniešu aktivitātēm. «Pirms manis kontroli izgāja divi lietuvieši, kas pa mežu ceļiem ar žigulīti bija atbraukuši uz Latviju,» atceras Mārtiņš.
Latvijā viņš atgriezās 1992. gada oktobrī. Mākslinieks strādājis Kanādā par juvelieri un priecājies par iespēju finansiāli palīdzēt ģimenei. «Tolaik viens dolārs tika mainīts aptuveni pret 180 krievu rubļiem,» stāsta Mārtiņš. Tad arī ģimene nopirkusi mājiņu Izstādes ielā.
Ar afgāņu kurtu jauno māmiņu sēdvietā
«Tolaik mums bija iegādāta pirmā afgāņu kurta šķirnes kucīte. Ar viņu pastaigājoties Pārlielupē, mēs arī uzzinājām, ka Izstādes ielā tiek pārdota māja,» atceras Mārtiņš. Trīs reizes meistars no Kanādas vedis mājās arī afgāņu kurtus. Juvelieris bijis pirmais Padomju Savienībā, kurš no Ziemeļamerikas kontinenta pārvedis suni. «Tā bija tāda avantūra. Mums ar sievu jau pirmajā reizē tas bija sarunāts. Visi radi tur šausminājās: «Jums jau tā Latvijā bads un smagi iet, vēl suni vedīs!»,» smejas Mārtiņš.
Tāda doma radusies, jo Karoliem piederošo sunīti nav ļauts oficiāli pārot – zobu dēļ viņa neatbilda stingrajiem noteikumiem. Tā nolēmuši, ka pašiem jānopērk afgāņu kurtu puika. «Pirmajā reizē vajadzēja lidot caur Maskavu. Suni nopirku, lidoju no Monreālas. Man tika pateikts, ka negarantē tā atvešanu, jo neesot speciālas dzīvnieku transportēšanai piemērotas telpas,» situāciju apraksta mākslinieks.
Iedomājies, ka varbūt suņuku var vest salonā. Sunim, protams, sagādāta sava biļete un nepieciešamais būris. Tolaik tas bijis kucēns, apmēram trīs mēnešus vecs.
Kā atceras Mārtiņš: «Izgājām kontroli, un, vēl dodoties uz lidmašīnu, īsti nezināju, vai man ļaus salonā iekāpt ar visu suni. Pasažierus durvīs sagaidīja pats reisa kapteinis. Man par lielu izbrīnu, ar īstu sajūsmu un izsaucienu: «O, sunītis!».» Pēc kāda laika viņš piegājis pie Mārtiņa un piedāvājis kopā ar kucēnu iet sēdēt speciāli māmiņām ar bērniem pielāgotajās vietās lidmašīnas salona priekšā, jo neviena jaunā mamma reisā nelidoja. Pēc tam sarunā atklājies, ka pilots pats vedis no ārzemēm suni, tāpēc arī bijis tik labvēlīgi noskaņots. Vēlāk no visas Padomju Savienības afgāņu kurtu tīkotāji braukuši pie Karolu ģimenes pēc kucēniem.
Visvairāk labo saplīsušās ķēdītes
Pamatā tagad juvelieru cilvēki meklē, lai salabotu rotaslietas. Daudz retāk, lai pasūtītu kādu oriģināldarbu. «Visvairāk nes labot saplīsušas ķēdītes. Visa tā ķēdīšu lieta ir tik švakā līmenī,» skarbi nosaka juvelieris. Tās tiekot gatavotas ārzemēs un ar cauriem vidiem, tāpēc arī ļoti bieži plīst. Nereti cilvēki, pirms iepirkties juvelierveikalā, mēdzot vērsties pie Mārtiņa, lai noskaidrotu, ko labāk iegādāties, ko ne.
Mārtiņš smejas, ka tolaik, kad pirmo reizi nokļuvis Kanādā, viņam šķitis: «Tur tik ir zelta dzīve!» Viss tur ražotais licies labāks nekā pie mums. Ar laiku nākusi sapratne, ka arī Latvijā ir, ar ko lepoties. «Tādu meistaru, kas prot visu produktu no viena gala līdz otram uztaisīt, tur gandrīz nav. Viņi šauri specializējas – piemēram, tikai dārgakmeņu iestiprināšanā vai arī gravēšanā. Šie speciālisti nemaz īsti neprot, piemēram, gredzenu uztaisīt visā pilnībā,» skaidro rotkalis.
Tiesa gan, esot arī savi mīnusi oriģinālu darbu veidošanā – par tiem faktiski neesot iespējams paprasīt tādu atalgojumu, cik rotaslieta būtu vērta. Kaut kā skaista un interesanta pagatavošanai nepieciešams ilgs un pamatīgs darbs. «Tagad moderni teikt – naudas ir tik, cik ir! Bet cik tad galu galā ir, to neviens nesaka,» smejas Mārtiņš.
Meistars ar lepnumu stāsta, ka viņš vairs nav viens savos darbos – juveliera arodu sākusi pārņemt mazmeita Dace. «Viņa ieklausās manis stāstītajā, un mazmeitai arī labi padodas,» priecājas mākslinieks. ◆
