Sestdien zem Roznēnu ozola stāvēja ļaudis ar atsegtām galvām, uz kapavietām gula ziedi. Savās atmiņās atgriezāmies 1944. gada cīņās, kad saujiņa leģionāru apturēja daudzkārt varenākas un ieročiem bagātāk apgādātas armijas.
Sestdien zem Roznēnu ozola stāvēja ļaudis ar atsegtām galvām, uz kapavietām gula ziedi. Savās atmiņās atgriezāmies 1944. gada cīņās, kad saujiņa leģionāru apturēja daudzkārt varenākas un ieročiem bagātāk apgādātas armijas. Tur salūza straujais iebrukums Baltijā un ļāva tūkstošiem izglābties no ielenkuma un pamest dzimto krastu, lai nenokļūtu atkal Baigā gada izraisītāju varā. Tur pirms 57 gadiem dzīvības ziedoja 180 latviešu cīnītāju. Blakus ozolam veidojusies jauna kapu kopiņa – no Austrālijas pārvesti šo kauju cīnītāja pelni, lai gultos blakus saviem cīņu biedriem.
Abpus piemineklim, kurā iekalti vārdi «Mēs ticējām, ka Latvija reiz brīva būs», karogu rinda. Starp tiem arī Jelgavas Daugavas Vanagu Latvijā karogs, skanēja jauno vanadzēnu veltījuma vārdi. Skanēja pateicības vārdi, bet velti lielajā pūlī meklēt kaut vienu no valdības, nerunājot jau par prezidenti. Viņa te nekad nav bijusi, kaut citus pasākumus citām tautībām mūsu zemē apmeklējusi un tas dara šo pasākumu vēl sērāku. Jā, cīnītāji par savu zemi netiek cienīti. Un šurp atbraukušiem, kam svēts Latvijas vārds un tās brīvība, ir žēl, ka tāda vara Latvijā.
Karavīru biedrības priekšsēdētājs Romanovskis jautāja, kas bija šie cīnītāji. Vai upuri? Nē! Upuri bija tie, kas ļāva savas tautas dēlus un meitas Baigajā gadā nobendēt, kas ļāva tos izvest uz Sibīriju un, kara pirmajās dienās aizskrienot līdzi, pievienojās iekarotāju pūļiem. Vai varoņi? Jā, tikai varoņi, jo nebaidoties stājās pret daudzkārt spēcīgāku armiju un palika neuzvarēti arī pēc kara beigām.
Skanēja tā laika dziesmas, un noslēdzas sēru piemiņas brīdis ar Daugavas Vanagu himnu. Lai vēl pakavētos kopā ar kritušajiem, pulcējāmies kultūras namā, kur Saldus zemessargu koris dziedāja to laiku populārās dziesmas, un visiem sirmajiem dalībniekiem bija tik tīkami ap sirdi, un nezin kāpēc daudziem acīs sabiruši ilgo nebrīves gadu putekļi, kurus nevar un nevar izberzēt. Vēl pasākumu kuplināja Salaspils ansamblis «Vecis» ar izjusti dziedātām dziesmām akordeona pavadījumā.
Roznēnu panīkušais ozols atveseļojies. Varoņu atdusas vietas sakoptas, greznotas ziediem, bet vēl joprojām ir nezināmi tūkstoši kritušo.
20. oktobrī Lestenē pie pieminekļa kājām svētītā zemē atradīs atdusas vietu vēl 30 latviešu karotāju. Pārapbedīšana būs pulksten 12, bet aizlūgums jau stundu agrāk. Tie, kam dārga karotāju, leģionāru piemiņa, aicināti ierasties vēl jo kuplākā skaitā. Neaizmirsīsim līdzi ņemt arī jaunatni uz šo ļoti svarīgo savas tautas vēstures stundu. Cerams, ka mūsu skolās atradīsies skolotāji, kas to vēl atzīst. Aicināta piedalīties arī Valsts prezidente, bet ir aizdomas, ka būs nevaļa, jo ne represētie, ne leģionāri šai valdībā nav cieņā.
Guntars Bullis, represētais
