Pagājušajā gadā pirms valsts svētkiem ar valdības piekrišanu tika atbrīvots no ieslodzījuma Alfreds Rubiks.
Pagājušajā gadā pirms valsts svētkiem ar valdības piekrišanu tika atbrīvots no ieslodzījuma Alfreds Rubiks. Tas ir Tieslietu ministrijas un Valsts prezidenta kompetencē. Taču tas bija spļāviens daudz cietušās latviešu tautas sejā.
Šogad 12. reizi 10. janvārī notika piemiņas brīdis Ložmetējkalnā. Šajā dienā Jelgavā tiek iekurts ugunskurs Barikāžu dienu atcerei. Barikāžu dienu pasākumi turpinās līdz 21. janvāra vēlam vakaram.
Kādēļ šajās tautas atmiņu dienās Jelgavas pilsētas kultūras namā 16. janvārī drīkstēja ienākt, runāt un atrasties A.Rubiks ar saviem domubiedriem?
Pazīstu kultūras nama direktori J.Kristiņu. Negribu domāt, ka viņa, zinādama, ka būs Rubiks, būtu izīrējusi telpas šajās dienās. Droši, ka nezināja. Kāds no Rubika grupas par telpām samaksāja, un Rubiks darīja savu. Atkal nauda, kas uzklāta virsū sirdsapziņai, liek klusēt.
Bet kā, uzzinājusi par notikušo, reaģēja dome un tās vadība? Klusums. Var apmānīt vienu sievieti, bet kurla un akla nav tauta.
Nevienam nav noslēpums, ka A.Rubiks kopā ar omoniešiem gribēja gāzt Latvijas valdību. Domnieki, parēķiniet, cik cilvēkiem ir iespļauts sejā! Gan vairāk nekā 1000 politiski represētajiem pilsētā, nerēķinot rajonu, gan Barikāžu dienās kritušajiem, gan visiem leģionāriem, aizsargiem, visai tautai. Man kauns par savu Jelgavu. Ar pilnām tiesībām saku «savu», jo Jelgavā dzīvoju no trīs mēnešu vecuma, izņemot 18 gulagos pavadītos gadus.
Šodienas bērni ir redzīgi un prasa: kāpēc Talsos un Liepājā A.Rubikam neļāva uzstāties?
Uzskatu, ka atmiņu dienās nedrīkst notikt tādas lietas. Atmiņa ir dzīva. Sāp tautai, kas ar kailām rokām stāvēja, sargājot savu valdību, tautu, Latviju.
