Mana dzimtā puse ir Krāslava, precīzāk izsakoties, Skaista – kādus 20 kilometrus no rajona centra –, tātad īstā Latgale. Tas ir nerakstīts likums, ka latgalieši jebkuros apstākļos cenšas turēties vienkopus. Tā arī mēs, zilo ezeru zemes pārstāvji, jau studiju gadu sākumā nolasījāmies vienā istabiņā, lai vismaz vakara stundās varētu sarunāties sulīgajā dialektā.
Mums visiem mājas no Jelgavas atradās tālu – pie vecākiem varējām aizbraukt tikai ziemas brīvdienās un vasaras nogalēs, beidzoties mežsaimnieku mācību praksēm. Taču togad veiksmīgi izkārtojās Lielais Oktobris: saīsinātā pirmssvētku diena, tad divas svētku dienas plus vēl īstā, kalendārā svētdiena. Šo apstākli vajadzēja izmantot, sevišķi vēl tādēļ, ka ne dekāns, ne kursa vecākais mūs, tālumniekus, ar varu svētku demonstrācijā nedzina.
Uzaicināju kopmītnes istabiņas biedrus ciemos. Vecāki šim notikumam rakstiski bija jau sagatavoti: tēvs apsolījis sabrūvēt miezīti latgaliešu gaumē, māte piekritusi šķirties no pāris mārtiņzosīm vai kāda pavasarī pavēlāk atskrējuša jēra, un vietas gan līksmošanai, gan makšķerēšanai manā dzimtajā sētā netrūka.
Ko tad vēl? Ciemakukulim mātei nopirkām konfektes, tēvam – kilogramu siļķu, kas tolaik Latgalē no veikalu plauktiem bija sen pazudušas, sēdāmies vilcienā un – aiziet!
Rīgā pārsēdāmies Bigosovas bānī. Tas salīdzinājumā ar elektriskajiem vilcieniem čunčināja pavisam lēni: lai no Rīgas nonāktu Skaistā, mums bija jāsēž gandrīz piecas stundas. Tas vēl nebija īstais pirmssvētku vakars, un fakultātē bijām atļāvušies «nobastot» dažas pēdējās lekcijas. Vairums ļautiņu acīmredzot vēl cīnījās savās darba vietās, lai lielos svētkus sagaidītu ar labiem ražošanas panākumiem, tādēļ vilciens likās patukšs. Vagonā, kurā vietas bijām izvēlējušies mēs, sēdēja tikai trīs vai četri vīrieši. Laikam kādi uzņēmumu vadītāji vai citādi priekšnieki, nospriedām, jo vīri bija labi ģērbušies, uz vagona augšējā plaukta rēgojās rūpīgi noliktas dārgas platmales, bet galdiņu rotāja vairākas pudeles un smalkas uzkodas.
Rāmā gaitā pārspriedām bijušos un gaidāmos studiju notikumus un, ko tur slēpt, arī priekšā stāvošās izpriecas. Pa to laiku vīru bariņa valodas kļuva arvien skaļākas un kāds no viņiem ik pa brīdim pazuda vagona tamburā, lai pēc laiciņa atkal atgrieztos.
Pavisam nemanot bijām sasnieguši Daugavpili. Mani kolēģi sāka snauduļot. «Lai pačuč vien,» es nodomāju, jo līdz Skaistai bija vēl stundas pusotras brauciens. Jautro vīru kompānija, savas hūtes un portfeļus sagrābuši, steidzīgi izkāpa, jauni pasažieri mūsu vagonā neiekāpa, un arī mani pamazām sāka mākt snaudiens.
«Tādu greznību es nevaru atļauties,» pats sevi žēlodams, spriedu: bānis mūs gulošus aizraus līdz Bigosovai un tad – pagalam visas izpriecas.
Nolēmu aizkāpt līdz tualetei, nomazgāt seju un rokas, tad, domājams, arī miegs pāries. Nepieciešamajā vietiņā nokļuvis, nejauši ieskatījos tualetes podā. Kas tad tas? Pat necilajā apgaismojumā redzēju, ka tur savīstīta guļ… nauda! – brangs vīstoklis violeto divdesmitpiecrubļinieku, arī pa kādam sarkanajam desmitniekam.
Nauda nesmird – es zināju šo vecumveco latviešu sakāmvārdu. Mani neinteresēja, kā banknotes podā radušās – droši vien tās bija izkritušas no aizmugures kabatas kādam iereibušajam. Piesardzīgi ar diviem pirkstiem naudas vīkšķi izvilku, nomazgāju zem ūdenskrāna un pārskaitīju. Bija simt piecdesmit rubļu. Salīdzinot ar mūsu stipendijām, īsta bagātība.
Ātri atgriezos vagonā, pamodināju biedrus un pastāstīju par necerēto atradumu: šie uzlūkoja mani tā, kā cilvēki ar normālu intelektu raugās uz garīgi atpalikušo. «Ko? Nauda havajā?» kolēģi, acis berzēdami, cits caur citu brīnījās. Tikai tad, kad vīstokli parādīju un to vēlreiz kopīgi pārskaitījām, draugi aptvēra stāvokļa vienreizīgumu.
Šo izdarību laikā bijām jau nonākuši līdz Skaistai. Tēvs mūs sagaidīja un aizveda uz mājām. Par svētku līksmošanu daudz nestāstīšu: alus bija labs un mātes ceptā zoss ar ābolu pildījumu – izcili garšīga.
Bez īpašiem pārdzīvojumiem atgriezāmies Jelgavā. Atkal sākās mūsu studentu dzīves ikdiena, taču atrastā nauda, kas joprojām gulēja manā kabatā, nedeva mieru – tā tur it kā gruzdēja, gluži kā ogles zem pelniem mežcirtēju atstātā ugunskurā.
Mūsu istabiņas draudzīgais kolektīvs izlēma: ja reiz nauda atrasta tualetes podā, tad tai tur atkal jānonāk, tikai atšķirīgā veidā, un nevis vairs vilcienā, bet gan restorānā «Lielupe».
Kas izlemts, tas jādara. Kādā vakarā ieradāmies krogā un dzīves tonusa uzturēšanai pasūtījām pudeli laba konjaka, katram pa glāzei šampanieša un pamatīgas vakariņas.
Oficiants ik pa brīdim pienāca pie mūsu galdiņa, grozīdamies kā tikko olu izdējusi vista. Izskats viņam bija tik drūms, ka likās – bifšteka vietā viņš ēd mazus bērnus. «Zēni, vai tikai jums pietiks naudas, ar ko samaksāt?» pēdīgi oficiants neizturēja. «Cik liels tad ir tas rēķins?» es lielīgi uzprasīju.
Oficiants skaitīja ilgi, kaut ko pie sevis klusi murminādams. «Septiņdesmit četri rubļi un divdesmit kapeikas,» viņš pēdīgi izstomīja. Cilvēki mīļie! Tā taču nebija pat ne puse no mana atraduma.
Rēķina pareizību nepārbaudīju, klusēdams samaksāju, sīknaudu pat atpakaļ neprasīdams. Ieraugot manu iespaidīgo naudas žūksni, oficiants kļuva kluss kā naktstauriņš.
Ko darīt ar atlikušo naudu? Paši mēs, krietni saēdušies un iedzēruši, bijām kļuvuši mazkustīgi kā mušas sveķos. Cīnītāji vairs nebijām, taču naudu nest mājās neatļāva mūsu iepriekšējā džentlmeniskā noruna. Bet kopmītnē taču mita prāvs draugu un paziņu pulks! Restorāna bufetē sapirkām konjaku, vīnus un šampaniešus – iznāca brangs nesamais. Mūsu istabiņā dzīres turpinājās – taču tagad tajās piedalījās gandrīz puskurss. ◆
