Nav jāaizraujas ar dārgas barības izmantošanu, noderēs arī pelēkie zirņi
Vismaz 80 procenti copmaņu rudens pusē domā vienīgi par plēsīgo zivju ķeršanu. Pats arī nupat atgriezos no kārtējās līdaku un asaru medību vietas, un viena skaista septiņniece iegūla laivā. Protams, saņēmusi manu svētību un piedalījusies īsā fotosesijā, tā lepni aizpeldēja atpakaļ savā stihijā. Visi jau zinām, ka nav īpaši gudri uz mājām ņemt par četriem kilogramiem smagākas līdakas. Tām vairs nav ne garšas, ne sulīguma, taču bieži vien gribas mājiniekiem parādīt ne tikai bildītes, bet arī, tā teikt, dzīvajā… Nav ko liegties, daudzas ģimenes ar šādu līdaku iztiktu divas trīs dienas. Tāda tā dzīve, bet tiem, kuri var atļauties atlaist, jāsaprot, ka līdakas svarā no četriem līdz sešiem kilogramiem un uz augšu pārsvarā ir mammas un līdz ar to visīstākie ezeru, upju vai citu ūdenskrātuvju donori nākamajām paaudzēm. Ja mēs domājam tikai šodienai, tad, protams, tā arī dzīvojam, bet, ja domājam par nākotni, vēlams paaugstināt savu izpratni par to, ko darīsim rīt vai pēc pāris gadiem.
Par plēsoņām kādā nākamajā reizē, bet tagad par baltajām zivīm, kas daudzu prātos jau aizmirstas, bet tiem, kas zina, ko darīt, šis ir īstais laikaposms, jo lielais breksis iet uz ziemošanas bedrēm.
Ēd ne pa jokam!
Breksis aizgājis gulēt. Ķeras tikai kaulainie pliči, labākajā gadījumā gadās kāds 800 «gramnieks». Tādus tekstus var dzirdēt no veikalniekiem, un tādus lasām arī komentāros copes lietu portālos. Varu teikt pilnīgi noteikti, ka šīs domas ir vienkārši garām. Breksis nāk labs un liels. Ir tikai viena lieta, kas atšķir vasaras un rudens copi, – tā ir iebarošana. Vasarā lielais breksis atskrien pēc aptuveni trim, piecām stundām no iebarojuma sākuma, bet tagad jau būs nepieciešamas stundas desmit, piecpadsmit. Tiem, kam pietiek pacietības un zināmas vietas, kur šīs zivis uzturas, arī droši jādarbojas. Rezultāti būs.
Prasa citas zināšanas
Atšķirība no vasaras iebarošanas breksim vēlā rudenī ne īpaši patīk rakņāties pa auksto grunts slāni. Labprātāk tas uzlasa kaut ko ēdamu pa grunts virskārtu aptuveni 20 centimetru robežās. Ir pilnīgi nepareizs viedoklis, ka, makšķerējot ar fīdera gruntenīti, tātad pa grunts virsējo daļu, iebarojamai barībai ir jābūt rupjai, jo, tiklīdz tā būs smalka, tā sasauks mazo zivi. Mazā saskries ļoti ātri uz jebkuru barības mākoni. Būtībā tā rudenī ar savu aktivitāti ap smalko barību dod mājienu lielajām, ka tur ir ēdamais. Līdz ar to labāk vēlā rudenī ir lietot rupjo kopā ar smalko fīdera barību. Lielie brekši pārsvarā neuzturas vairs kaut kur gultnes tuvumā, bet gan peld pusūdenī. Vislabāk to var redzēt eholotēs velcējot. Ir tādas situācijas, ka eholote rāda 10 metru dziļumu, tad pēkšņi tas izmainās uz četriem pieciem metriem, tad atkal nokrīt līdz 10, lai tikpat zibenīgi parādītu pilnīgi neloģisku četru metru dziļumu. Eholotes normālai un saprotamai darbībai traucē lielie brekšu bari. Šajā brīdī galvenais uzdevums būtu brekšu bariņu «nosūtīt» lejā, tuvāk pie grunts. Tikai kā to izdarīt? Viena iespēja ir pasniegt rupju, bet piesaistošu iebarojamo barību.
Iebarojamā un pievelkošā
Ir ļoti liela atšķirība, kur notiek cope. Upēs un ezeros, kur dziļums nepārsniedz četrus metrus, darbība vai lielo brekšu pievilināšana ir krietni vieglāka nekā, teiksim, Daugavā. Par piemēru varu minēt Sakas upi Pāvilostas apkaimē. It kā dziļa, taču ļoti laba sasaiste ar jūru rada pavisam citus noteikumus nekā, piemēram, Usmas ezers, kas ir ļoti labi zināms ar lielo brekšu krājumiem.
Rudens pusē nebūt nav jāaizraujas ar dārgas barības izmantošanu. Pareizā secība varētu būt ļoti vienkārša. Neapšaubāmi būs iesaistīta arī ikdienas graudu pārtika.
Vispirms es barotu ar sutinātiem pelēkajiem zirņiem (tā arī daru). Diemžēl daudzums ir liels. Varētu teikt arī tā – dod kā cūkām! Kad zirņu spainis ir piepildīts un vēl karsts, tam pievieno slieku atraktoru, kas nedaudz atšķaidīts ar ūdeni. Aptuvenās proporcijas – uz kilogramu zirņu viens «Timar» slieku atraktors (250 gramu). Varētu ieteikt arī citu zīmolu smaržvielas, bet jau otro gadu strādāju tikai ar šo produkciju, un tā mani ļoti apmierina. Kad noteiktā copes vieta ar zirņiem iebarota, ļauju tai atpūsties stundas četras, sešas. Jā, tas ir ilgi. Tāpēc jau saku, ka rudenī pievilkt lielo breksi nav viegli. Viņam nav prāts uz barošanos, bet piekacināt var. Es jau to esmu izdarījis vairākas reizes gadu no gada. Pēc tam ir kaifiņš, kad tavu fīdera spicīti saliec kā lociņu un tu pats īsti nevari saprast, ko tajā brīdī darīt – vilkt, nevilkt, atdot auklu vai pieturēt. Taču tajā pašā laikā fīderim spice lokās un pieprasa ātru lēmumu.
Pēc zirņiem nāk…
Iebarojamā barība. Kāpēc rudenī tieši zirņi? «Ilgspēlējošs» materiāls kā ēsma. Vārīts vai sutināts zirnis plus atraktors veicina brekšu piesaistīšanu arī rudenī, bet tas nav sportiskais variants, kad šī zivs pienāk pie uzklātā galda ļoti ātri. Viss notiek lēnām, bet pamatīgi.
Pēc zirņiem nāk jau gatavā iebarojamā barība. Tā netiek dota konkrētā vietā, kā tas ierasts vasaras laikā. Iebarojamā barība tiek breksim pasniegta tikai barotavā. Tai noteikti klāt dabiskais aromāts – sasmalcinātas sliekas, saspiesti mušu kāpuri un, ja iespējams, arī motilis vai džokers. Visu, ko minēju, var likt tik daudz, cik nav žēl. Par daudz nebūs, jo gaļas iebarojamā barība ir un vienmēr būs pirmajā vietā.
Rudens pusē vienmēr iebarojamajai klāt jāliek zeme. Arī copeslietas.lv ekspertos par šīm lietām raksta. Uzdodiet jautājumus, un jums atbildēs. ◆
