Televīzijā vēroju, kā referendums par pievienošanos Eiropas Savienībai noritēja Igaunijā.
Televīzijā vēroju, kā referendums par pievienošanos Eiropas Savienībai (ES) noritēja Igaunijā. Kaut kā ļoti mierīgi. Pēc nobalsošanas mūsu ziemeļu bāleliņi mierīgi likušies uz dusu, it kā nekas nebūtu noticis. Pirms tam gan bijusi neliela jezga un bažas, taču kaislības nesita augstas bangas.
Pie mums ir pretēji. Jo tuvāk 20. septembris – referenduma diena –, jo vairāk šķiet zeme drebam un mākoņi milstam.
Pat Milda Rīgas pašā centrā savā baltakmens tornī noskurinājās, kad bija jānoskatās, kā pie piebrauktās asenizācijas mucas garlaikotos dīkos garāmgājējus izklaidēja ES «pretspēki», kaisīdami baisus pravietojumus par to, kas Latviju var piemeklēt, ja tā «iekāps» ES. Tā no kādas slāvu valodas tulkojama sentence par to, ka «vienā savienībā jau esam pabijuši, nu jākāpj citos mēslos». Lielākai pārliecībai bija sagādāta sūdu vāts.
Pirms tam šā kaluma ļaudis Jelgavā bija uzrīkojuši karātavas un kaut kā jau arī pamatoja savu ideju, taču dažas večiņas, kas snaikstīja kaklus, daudz neko nesaprata, jo runāts brīžiem tika ne jau latviski. Nodomāju, ka tas tikai tāds karātavu humors. Tomēr arī sliktam humoram jābūt robežām. Diemžēl, jo tuvojas liktenīgā sestdiena, jo vairāk šīs robežas nojūk, un daļa cilvēku tādēļ vien apmulst, ka vairs lāgā nesaprot, kurš ko domā nopietni un kuram ticēt.
Re, nebija pagājušas ne divpadsmit stundas, kopš igauņi bija nobalsojuši par ES, kā viņu premjers jau bija atsteidzies uz Latviju, lai aģitētu viņiem sekot arī mūs, pavisam mazliet pabiedēdams ar to, ka būs slikti, ja baltieši nebūs vairs vienoti. Tajā pašā laikā igauņu parlamentārieši paši ir ne pa jokam nobažījušies: «A, ko tad, ja letiņi nobalsos pret ES?»
A, neko: tādā gadījumā igauņu autopārvadātāji būs dimbā, jo, braukdami pie saviem ūnijas partneriem, būs spiesti vai nu mērot tālus apvedceļus apkārt Latvijai, vai uz robežas «pirkt biļeti».
Viens no otra baidāmies. Esam ES durvju priekšā cits citam kļuvuši par bubuļiem, kas kā trešās šķiras ludziņā uz skatuves parādās pēdējā brīdī pirms priekškara nolaišanās.
Mūsu satiksmes ministrs Roberts Zīle baida: «Ja balsojums par ES būs negatīvs, mums cita ceļa nebūs, kā vien atvērt Austrumu robežu.»
Arī tā var propagandēt ES. Ar baiļu rungu.
Vēl īstais veļu laiks patālu, bet biedējoši rēgi jau klīst, turklāt ne tikai pa Jelgavas un Rīgas ielām, ne tikai gar Baltijas valstu robežām, bet arī pašā ES viducī. Vācijas kanclers Gerhards Šrēders kā necilas, taču kolorītas raksturlomas tēlotājs pār skatuvi pārslīd īsu brīdi pirms tam, kad visas desmit ES kandidātvalstis varētu būt nobalsojušas par iestāšanos aliansē, biedējoši iebubinādamies: «Ja kāds mēģinās apšaubīt ES konstitūcijas pašreizējo variantu, tas varētu nozīmēt ES paplašināšanās atvirzīšanu laikā.»
Tiec nu gudrs, ko klausīt, kam ticēt: katrs pesteļo kaut ko citu, par svarīgāko argumentu izvēlēdamies ne jau pārliecināšanu, bet iebiedēšanu. «Ja neiesi pie urnas un nebalsosi par, tad tevi vilks apēdīs!» sola vieni. «Ja balsosi par, nonāksi vēl dziļākā ellē nekā pašlaik!» apgalvo citi un steidz naglot jaunas karātavas. «Ja nāksiet ES un gribēsiet ieviest savus noteikumus, vispār paliksiet pie saplēstas siles,» pamāca Šrēders…
Gan jau kādu auditorijas daļu sev nodrošinās ikviens šausmeņu žanra režisors. Tomēr, cerams, vairumam bailes no rēgiem palikušas tālu bērnībā, un viņi minētos sižetus uztvers apmēram tāpat kā mēs televīzijas programmu: atkal viens un tas pats – skandāli, šausmenes, «bojeviki»… TV programma taču mums netraucē ne dzīvot, ne loģiski spriest. Tādēļ ir pavisam droša pārliecība, ka vairums sabiedrības arī sestdienas rītu piedzīvos ar savu galvu uz pleciem.
