Vēl pēdējos saulainos mirkļus ķerot, «Ziņas» viesojās Žvinguļu dzimtas dārzā netālu no Svētes. Tur risinās pārmaiņu laiks arī būvēs, tāpēc tik mainīgajā rudens periodā viss raudzītais šķiet jo kustīgāks.
Vēl pēdējos saulainos mirkļus ķerot, “Ziņas” viesojās Žvinguļu dzimtas dārzā netālu no Svētes. Tur risinās pārmaiņu laiks arī būvēs, tāpēc tik mainīgajā rudens periodā viss raudzītais šķiet jo kustīgāks.
Vērojot dzeltensārto lapu lēnīgo birumu, rodas pārliecība, ka arī Dzintras un Daiņa Žvinguļu ģimenes mājas pagalmā rosās rudens. “Ziņu” viesošanās laikā dārza saimniece atvaļinājumu pavada, darbojoties ap kārtējo dobi, kur līdzās narcišu sīpoliem ieviesušies vārpatu spēcīgie sakneņi, tāpēc stādījums pilnībā jāpārrok. Pavēlā pēcpusdienā, kad lietusmākoņi nedaudz ļāvušies vēl kādam saules spītīgajam atvadu sveicienam, Dzintra Žvingule izrādīja ap pushektāru lielo platību ap māju.
Arhitektes projektēts dārzs
Žvinguļu ģimenes dārzu pirms vairākiem gadiem uz papīra pārveidoja ainavu arhitekte LLU docente Silvija Rubene. Toreiz viens no saimnieku nosacījumiem bija, ka ap māju jāizveido parks. Savulaik pie mājas pleties skaists akmeņdārzs, arī tas bijis viens no iemesliem jau vairākām godalgām par sakoptāko dārzu.
Mājas rietumu pusē dižojas simtgadīgu koku rinda. Godinot senčus, tiem ļauts palikt kā dārza telpas veidotājiem, lai gan ik gadu jāizvērš “liela cīņa ar lapām”. Aiz kokiem līdz dārza pārprojektēšanai bijusi zema vieta, kur mitrākā laikā turējies ūdens. Tad veidots slīpums, izrakti grāvīši ar laipām pār tiem. Dārza telpas tālākajā vietā fonu veido atsevišķi kokaugi – nokarenie pīlādži, uz augsta stumbra uzpotēta lapegles forma “Pendula”, piramidālais ozols un citi dekoratīvie augi. Vēl pirms tiem lokveida dobēs saskaņu raduši čiekuru pilna baltegle, dzeltenās formas ligustri un košās asteres, kas, baudot pirmssalnu periodu, vēl sniedz purpurkrāsas akcentus stādījumos.
Dārzā dzīvo zaķis un eži
Vienā no augu laukumiem kopā ar klājeniskajiem kadiķiem un kannām iestādīts arī skrajš parastais kadiķis, par ko saimniece smaidot teic: “Man tas ļoti patīk, jo izskatās kā mežavecis!”
Kādā ziemā piramidālo ozolu “palīdzējuši” paveidot zaķi. Arī tagad iežogotajā teritorijā dzīvojot viens garausis, kas savureiz krēslainākās novakarēs mēdzot pārbiedēt kundzi, kas pēc darbadienas pilsētā vēl rosās dārzā. “Mums ir arī eži,” teic Žvingules kundze un turpina: “Tie tumsā lien pie suņa būdas, suns savukārt skaļi rej un kašņā bedres.” Dzīvniekus mājai tuvinājis un pieradinājis ne tikai netālais mežs, bet arī vecais augļudārzs. Ābeles kādreiz augušas gandrīz līdz pašai mājas sienai. Tās attālināt no ēkas pirms vairākiem gadiem sācis vīratēvs.
Tagad par ābeļu kādreizējo pulku liecina vien kāds celms. Lielajā laukumā ap dobēm plešas samtains zāliens, kas vismaz reizi nedēļā esot jāpļauj.
Klēts pārtop par pirti
Dziļajā dīķī mālaino gultni maisa karūsas. Arī ūdenstilpei pienācis pārmaiņu laiks – dīķa krastus veidos lēzenākus. Pie ūdens sev vietu radušas dažādas graudzāles, uzkalniņā labi iejutušās pirms vairākiem gadiem kopā ar bērzu birzi un eglītēm stādītās kalnu priedes. “Kādreiz vējš te tā kā pa kabatām dzīvoja,” nopietni saka Dzintra, uzverot līdzenuma neaizsargātību pret brāzmām. Turpat pie dīķa pārvērtības piedzīvo vēl vectēva celtā klēts, kur tagad būs plaša pirts. Kūts savukārt pārtapusi par garāžu.
Jau no trīsdesmitajiem gadiem Žvinguļu māju pagalmā cēli slejas karoga masts. Šādu lepnumu savā dārzā ieviest var tikai sakoptu dārzu saimnieki.
Pie mājas izveidota arī dažādu ziemciešu dobe. “Tā viskrāšņāk izskatās pavasarī. Man gan gribas vairāk rožu, kas šovasar bija ārkārtīgi krāšņas un kopā ar citām puķēm lietainās vasaras dēļ ziedēja ļoti ilgi.” Vēl tagad puķu karalienes, pilnas pumpuru, cer ziedēt un ziedēt. Tuvu mājai klusi zaļo dažādu augstumu un nokrāsu mārsili, laimiņi un citi akmeņdārzu augi.
Gatavs būs pēc trīs gadiem
Dārzs ir Dzintras hobijs. Gluži kā vai katram latvietim, sētas puses dārzā plešas dārzeņu un garšaugu stādījumi, “lai būtu savs gurķis un tomāts”. “Reiz domāju, ka tikai veci cilvēki sarunājas ar puķēm. Vairākus gadus miķelītes negribēja ziedēt, tad teicu: “Ak tu, smukulīt, pavasarī rakšu ārā”, un rudenī tās uzziedēja!” Pavisam vēlu, bet salapojušas klinšrozītes. Saimniece gluži nemanot sevi pieķērusi runājamies ar augiem, tas atpūtinot.
Uz jautājumu par dārza gatavību, Dzintra Žvingule atbild, ka tas pilnveidots tiks vienmēr, bet pastāvīgo veidolu varētu iegūt pēc diviem trim gadiem.
Ikdienas rosībā no dižajiem simtgadniekiem ozoliem saimnieku gaitās lēnīgi noraugās trīs šūpoles, kas prieka mirkļus sniedz viesībās. Ceļa galā atbraucējus sveicina meitas stādītas liepas.
Tas viss Žvinguļu ģimenei radījis pārliecību, ka pēc 19 gadu dzīvošanas pilsētā pārvākšanās uz lauku mājām pirms diviem gadiem bijusi pareizākā izvēle. Kaut vai krāsaina rudens, lazdu riekstu un sarkanu vilkābeļu augļu piedzīvošanas un izbaudīšanas dēļ.
