Starpbrīdis beidzas. LLU studenti gaida augstākās matemātikas pasniedzēju. Ierodas profesors Rūdolfs Ozoliņš, un šķiet, ka viņa rokās ir burvju ota, lai arī vājākajiem matemātikā parādītu, ka skaitļu pasaule ir piesātinātu krāsu pilna, nevis melnbalta.
Starpbrīdis beidzas. LLU studenti gaida augstākās matemātikas pasniedzēju. Ierodas profesors Rūdolfs Ozoliņš, un šķiet, ka viņa rokās ir burvju ota, lai arī vājākajiem matemātikā parādītu, ka skaitļu pasaule ir piesātinātu krāsu pilna, nevis melnbalta. Studentu sejās atplaukst smaids, un nodarbība var sākties.
Gribot negribot katram sabiedrības loceklim dzīves teātrī jāspēlē savas lomas. Ielūkosimies, kas ikdienā ir Rūdolfs Ozoliņš.
Pasniedzējs
«Es strādāju ar prieku. Reizēm pat brīnos, ka mani vēl atceras skolēni, kas nu jau iet pensijā. Savu darbu daru ar prieku, un cilvēki to prot novērtēt. Nedrīkst jau teikt, bet man nav nevienas uzrakstītas lekcijas. Katru reizi piemērus pielāgoju studentiem, lai dabīgi iekustinātu viņus rēķināt. Es jūtu, vai mani saprot,» teic profesors. Viņam likteņa grāmatā bija ierakstīts kļūt par pasniedzēju, jo pirmais darbs šajā amatā iekrita rokās gluži nejauši.
Kādā 1955. gada dienā jaunais Rūdolfs mājup devās ar toreizējās Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes absolventa diplomu kabatā. Pēcāk viņš strādāja dažādās vietās, arī Saldū par mežzini, un aizrāvās ar brīvo un klasisko cīņu. Tā nu sagadījās, ka tolaik Saldus vidusskolā trūka matemātikas skolotāja. «Man piedāvāja šo darbu, un es biju ar mieru. Tā no cilvēka kļuvu par skolotāju…» pasmejas Rūdolfs Ozoliņš. Matemātika vienmēr bijusi viņa stiprā puse, tādēļ skolotājs izšķīries par labu vēl vienai augstākajai izglītībai. Viņš iestājās Latvijas Valsts universitātes Fizikas un matemātikas fakultātē. «Kad studijas pabeidzu, mani aicināja strādāt LLU. Kopš 1963. gada esmu bijis dažādos amatos – asistents, vecākais pasniedzējs, docents, bet, kad pirms 20 gadiem biju gatavs aizstāvēt doktora disertāciju, man skaidri un gaiši pateica, ka tas ir «ņeželateļno» (nevēlami – krievu val.). Zinātnisko darbu metu pie malas, bet ne uz visiem laikiem. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tomēr ieguvu habilitētā mežzinātņu doktora grādu.»
Arī studenti atzinīgi vērtē pasniedzēju. «Izrādās, ka arī tā var pasniegt matemātiku!» viņi ir pārsteigti. 2000. gadā LLU studentu avīzes «Plēsums» rīkotajā mīlētāko pasniedzēju konkursā Rūdolfs Ozoliņš ieguva pirmo godalgu. Un par to neviens nebrīnījās. «Tas man bija ļoti liels gandarījums,» atzīst pasniedzējs. «Man patīk mācīt, jo cilvēkiem ir nepareizs priekšstats par matemātiku. Esmu novērojis, ka pirms apmēram 15 gadiem reflektanti šajā priekšmetā bija labāk sagatavoti. Arī tagad daudzi matemātikā ir labi, taču lielākā daļa to apguvusi zemā līmenī, bet ar to jau viņi nav sliktāki. Vienai daļai gan viss vienalga, galvenais – iegūt diplomu. Un tas ir mazliet skumji.»
Rūdolfs Ozoliņš pēc amata ir profesors seniors. Ko tas nozīmē? «Par tādu es kļuvu, pārkāpjot 65 gadu slieksni. Man ir dotas tiesības turpināt strādāt, toties alga ir uz pusi mazāka. Bet man patīk strādāt, un es palieku. Tā nu tas mūsu valsts likumos ierakstīts, lai tie vecie ātrāk iet prom, un viņu vietā stājas jaunie. Bet nav jau to jauno un talantīgo! Saprotu, neesam bagāta valsts. Taču kaut kas valstij ir jādara, lai potenciālo inteliģenci neizcirstu kā Latvijas mežus, neiesējot vietā jaunus.»
Matemātiķis
«Ne velti kāds teicis, ka matemātika ir prāta mūzika, un to var arī klausīties. Matemātika nav garlaicīga, tā var būt interesanta, noslēpumaina un pat asprātīga,» ir pārliecināts Rūdolfs Ozoliņš, «man laimējās dzīves ceļā atrast no visām zinātnēm tieši to, kura vislabāk padodas un patīk.» Profesors uzskata, ka matemātikas zināšanas neaprobežojas ar skolas solu, bet gan var tikt izmantotas dažādās situācijās. Viņš pat to ir pierādījis. Profesors pēta koka stumbra formu. Pirms desmit gadiem viņam izdevās radīt koku stumbra formas matemātisko modeli. To viņš atspoguļoja doktora disertācijā. «Darba kopsavilkumu aizsūtīju pat uz ASV. Pēc gadiem saņēmu neparastu vēstuli no ASV Lauksaimniecības departamenta meža dienesta. Mani aicināja uz vispasaules konferenci, jo mans darbs atbilst rīkotāju interesēm. Biju patīkami pārsteigts, bet… vēstulē bija minēti arī milzu transporta un citi izdevumi, tādēļ lakoniski un pieklājīgi atteicu. Tad pienāca vēl viena vēstule ar paskaidrojumu, ka man viss esot par brīvu, turklāt konferencē man atvēlēts uzstāšanās laiks. Tā es mēnesi gatavojos, lai runātu 30 minūtes,» smejas Rūdolfs Ozoliņš un paskaidro, ka diezgan vēlu sācis mācīties angļu valodu. Pats interesantākais, ka, autoram nezinot, igauņi profesora radīto modeli lieto mežsaimniecības praksē jau kopš 1992. gada. Vēlāk, pēc kādas konferences Tartu, ziemeļu kaimiņi uzskatījuši par pareizāku atzīties.
Tā pusi no laika Rūdolfs Ozoliņš pavada rēķinot. Ne tikai kopā ar studentiem, bet arī palīdzot uzņēmumam «Latvijas finieris» ar koka stumbra mizas biezuma aprēķiniem.
Matemātika veicinot domāšanu. Cilvēks, kas matemātiku apguvis pēc būtības, nekad nepateiks, ka gaisa temperatūra var sasilt, ka cenas būs dārgākas vai tamlīdzīgas muļķības, teic profesors. Matemātika akcentē terminoloģiju un loģisko domāšanu. Tā ir starptautiska valoda. Cipari un skaitļi ir kā hieroglifi, kurus saprot visas pasaules nācijas. Pat dabas zinātņu likumus ar skaitļu vārdiem var pierakstīt skaidri un nepārprotami. «Liela skaitliskās informācijas krātuve ir datoros. Uzskatu, ka informātikas ziedu laiki ir vēl priekšā.»
Vīrs
Rūdolfa Ozoliņa dzīvesbiedre Ārija ir bērnu ārste. «Nedomāju, ka abiem ģimenē vajadzētu strādāt vienā profesijā. Kundze specializējusies medicīnā, un arī tas ir grūts, smags un slikti atalgots darbs,» profesors cenšas pasmaidīt. Kundzei nereti sestdienās iekrīt dežūra darbā. «Arī es labprāt sestdienās pastrādāju. Nemaz nav tā, ka darba nedēļas beigās jāsaka kā angļiem: «Thank God, it’s Friday!» (paldies Dievam, piektdiena ir klāt – angļu val.).»
Ozoliņu pāris kopīgi skaitļu pasauli neiepazīst, bet reālo gan. Nav valsts Eiropā, kurā abi nebūtu bijuši. «Jau sen esmu aizrāvies ar kāpšanu kalnos. Vienu reizi nostājos Karpatu augstākajā virsotnē. Kopā ar kundzi uzkāpām Monblānā,» sapņaini atceras Rūdolfs Ozoliņš. Viņš teic, ka vismaz desmit reižu bijis Kaukāzā, ar sievu izstaigājuši Krimas piekrasti.
Profesors apbrīno kalnus, viņš saka: «Par kalniem skaistāki var būt tikai kalni!» Iespējams, tieši to dēļ Rūdolfs Ozoliņš labprāt atgrieztos Norvēģijā vēl un vēl: «Ļoti daudz skaistu vietu ir pasaulē. Dabas dēļ brauktu visur kur, bet cilvēku dēļ gan ne…» Profesors ne tikai pats iepazinis kalnu burvību, bet labprāt rādījis tos arī citiem. «Pirms apmēram 40 gadiem pa kalniem vadāju tūristu grupas, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas tikai vienu reizi, aizstājot paredzēto gidu, izvadāju ceļot mīlētājus pa Pirenejiem.» R.Ozoliņš pasmaidot atklāj, ka tūrisma firmā «Impro» esot blatiņš. Proti, firmas prezidentam viņš reiz bijis klases audzinātājs, tādēļ, plānojot ceļojumu, izskata «Impro» piedāvāto. Šovasar Ozoliņu pāris apskatījis sieru zemi Šveici un vīnogulāju plantācijām bagāto Franciju.
Tēvs
Ozoliņu ģimenē uzauguši divi dēli – Valts un Gints. Vecākais dēls gājis mātes pēdās un izvēlējies ārsta profesiju, savukārt jaunākais beidzis studēt datorzinības un strādā bankā. «Mēs bērnus neesam vilkuši sev pa pēdām. Tā ir bijusi tikai viņu pašu izvēle. Jaunāko pat sākumā gribējās atrunāt no studijām galvaspilsētā. Kā tēvs droši vien esmu bijis diezgan piekasīgs, bet ne pārspīlēti. Mācību jautājumos neesmu jaucies. Varbūt arī ļāvu puikām pārāk lielu brīvību, bet nekas slikts jau nav noticis,» pārdomā Rūdolfs Ozoliņš. Vecākais dēls jau ir nodibinājis pats savu ģimeni, apprecot kursa biedreni. Viņu ģimenē aug divas atvasītes, un nu Rūdolfam Ozoliņam ir tas gods būt arī par vectētiņu.
Reizumis visa Ozoliņu ģimene sanāk kopā, bet biežāk ciemā atbrauc jaunākais dēls. Arī profesors ar kundzi labprāt dodas apciemot sievas vecākus un pie viena atpūsties, ieelpojot tīro lauku gaisu.
