Tikai viens kļūmīgi sperts solis, un cilvēks neglābjami var palikt posta un bēdu ielejā uz visu atlikušo mūžu. Bedrē iekrist ir viegli, vēl jo vairāk, ja pagrūž draugs. Toties ārā no tās bez atbalsta un palīdzīgas rokas izkļūt ir ļoti grūti.
Tikai viens kļūmīgi sperts solis, un cilvēks neglābjami var palikt posta un bēdu ielejā uz visu atlikušo mūžu. Bedrē iekrist ir viegli, vēl jo vairāk, ja pagrūž draugs. Toties ārā no tās bez atbalsta un palīdzīgas rokas izkļūt ir ļoti grūti.
Jurija un Anastasijas ģimenē (sabiedrības nosodošās attieksmes un neizpratnes dēļ personu vārdi ir mainīti – D.D.) viens no viņiem paklupa. Trīs gadus Jurijs šai dzīvei bija gluži vai miris. Sieva centās viņam palīdzēt, bet bija bezspēcīga. Un Jurijs nonāca dzīves bēdīgākajā skolā – cietumā. Liktenis piespieda tikt ieslodzījumā, lai jaunais, izskatīgais un pēc rakstura tik ļoti jaukais puisis nāktu pie skaidra saprāta un aptvertu, ka, lietojot narkotikas, dziļā postā dzen ne vien pats sevi, bet arī viņam dārgākos cilvēkus – sievu un savu tikko kā dzimušo bērniņu.
Algu «apēd» narkotikas
Pēdējie trīs gadi Anastasijas un Jurija ģimenē nav izdzīvoti, bet vistiešākajā veidā izmurgoti. Abi jaunieši iepazinās pirms septiņiem gadiem, un tobrīd nekas neliecināja, ka viņu dzīve varētu pārvērsties ellē. Jurijs strādāja labi atalgotu darbu, sieva varēja atļauties labi un moderni ģērbties. Viņi dzīvoja laimīgi. Anastasija gaidīja bērniņu, un arī vīrs bija lepns par to. Taču kādu dienu Juriju sameklēja kāds sen nesatikts paziņa, kurš par jaunā vīrieša dzīvi visu labi un smalki zināja. Viņš uzaicināja Juriju parunāties un atzīmēt tikšanos. Paziņa neatlaidās, un, izmantojot alkohola ietekmi, piedāvāja izmēģināt arī heroīna «neaizmirstamo burvību»: «Toreiz es nesapratu, ka paziņa mani tajā grib ievilkt, padarīt atkarīgu, lai pēc tam es no viņa pirktu narkotikas. Nauda man bija, un biju labs «ķēriens». Priekšstats par heroīnu bija stipri izpušķots, pēc tam tās mocības un kaulu laušana, kas jāpiedzīvo, to neatsver,» tagad atzīst Jurijs.
Toreiz vēl narkotikas Jelgavā nevarēja tik brīvi iegādāties kā tagad un arī informācija par to ietekmi uz cilvēku un sekām nebija tik labi pieejama. Vienīgā reize arī bija Jurijam liktenīgā, pēc otrās viņam jau radās atkarība, un organisms narkotikas sāka prasīt katru dienu. Visa nauda, ko Jurijs nopelnīja, aizgāja drauga kabatā. Dienā narkotikām tika tērēti 10, 15 un dažreiz pat visi 20 lati.
Medus mucā darvas pleķis
Jurijs jutās vainīgs un kādu laiku, kamēr Anastasija neko nenojauta, savu atkarību slēpa: «Es manīju, ka Jurijam parādījušies vairāki jauni draugi, arvien biežāk viņš nenāca mājās. Man jau bija neliela informācija par to, kādi izskatās narkotisko vielu lietotāji, kā uzvedas, un Jurija izturēšanās likās aizdomīga. Vispirms gan domāju, ka vīrs sācis regulāri dzert. Taču viņš pēc špricēšanās uzdzēra alkoholu, lai es domātu, ka «peldošās» acis no dzeršanas tādas kļuvušas,» atceras Anastasija.
Uzklausot vīra paskaidrojumus, ka viņš jau kādu laiku lieto narkotikas, Anastasijai likās, ka pazūd pamats zem kājām. Viņa taču nupat vēl bija domājusi, ka ir pati laimīgākā sieviete pasaulē, jo zem sirds nēsāja abu mazuli. Bet nu viņa aptvēra, kāda nelaime ir sagrābusi Juriju un arī viņu. «Tajā brīdī mani pārņēma šoks, naids un dusmas, draudēju, ka padzīšu vīru. Līdz sarunājām, ka vedīšu Juriju ārstēties. Abi aizgājām. Taču jau pēc pāris dienām viņš no turienes bija prom un atgriezās pie narkotikām. Katru vakaru ar bailēm domāju: pārnāks mājās vai ne, būs dzīvs vai miris… Jurijs bija pārvērties līdz nepazīšanai. Viņam prāts strādāja pavisam citādi. Mums tikko bija piedzimis bērniņš, bet es domāju, ka vīrs man zudis uz visiem laikiem,» asarām acīs stāsta Anastasija.
Jurijs atceras, ka pirms gadiem trim par AIDS vēl tik plaši kā tagad nerunāja un, izmēģinot pirmo heroīna devu, viņš par to pat nav iedomājies. Viņaprāt, narkotikām ir sava filosofija: «Dzīvē ir barjera, aiz kuras stāv narkotikas. Ja to salauž un tiek «baltajai indei» klāt, tad atpakaļceļa tikpat kā nav. Salabot barjeru ir ļoti grūti.»
Pie prāta ved cietums
Arvien biežāk Jurijs nonāca konfliktā ar likumu un tika policijas uzmanības lokā. Savas «aizraušanās» dēļ viņš zaudēja darbu, taču nauda narkotikām bija vajadzīga. Neatlika nekas cits kā zagt.
Kamēr Jurijs mēnesi atradās aizturēšanas izolatorā, narkotikas viņš neredzēja. Izturēt bija grūti, taču tieši apcietinājumā radās laiks pārdomām. Un Jurijs nolēma narkotikām pielikt punktu. Pēc mēneša viņš sēdās uz apsūdzēto sola, un tiesa piesprieda divus gadus cietumsoda. Uz jautājumu, vai viņš tagad nosoda seno paziņu, kas viņu pamudināja uz narkotikām, Jurijs atbild: «Es viņu nenosodu, vajadzēja pašam ar galvu domāt. Tikai pats esmu vainīgs, ka uzsēdos uz adatas.»
Cietumā valda savi likumi, tur narkotikas ir kā konfektes, nav problēma ne tās iegādāties, ne lietot, un tās patīk gandrīz visiem. «Es, ieejot cietumā, uzreiz pateicu, ka labāk dzeršu spirtu, bet narkotikas nelietošu,» smej Jurijs. Par dzīvi apcietinājumā ir atsevišķs stāsts, tā ir cita pasaule ar saviem likumiem, sabiedrību un kārtību. Tur par katru sīkāko pārkāpumu soda un – pēc cietuma likumiem. Jurijs atzīst, ka cietuma dzīve nav briesmīga, bet stingra.
Tikmēr Anastasija un mazulis mājās gaidīja tēti ar lielām cerībām uz jaunu dzīvi. Vīrs stāsta, ka sieva viņu ļoti atbalstījusi. «Apzinoties, ka brīvē mani gaida bērns, kas ne pie kā nav vainīgs, narkotikām spēju pateikt vēl lielāku «Nē!»,» saka Jurijs.
Kamēr Jurijs bija cietumā, no viņa dzīves pazuda divi labākie draugi jau kopš skolas laikiem. Viens traģiski gāja bojā, bet otrs novērsās no Jurija narkotiku dēļ – viņš nevēlējās draugu narkomānu. Tagad, kad tikts visam pāri un dzīvei sāk just stabilu pamatu zem kājām, bērnības draugs atkal ir līdzās un tic, ka abiem vairs nekad nebūs jāšķiras narkotiku dēļ. Anastasija rēķina, ka nu jau drīz būs gads, kā ģimenē ienākusi stabilitāte un atgriezies sirdsmiers. Viņi necenšas runāt par pagājušo un atcerēties ļauno, dzīve jādzīvo tālāk, tikai citāda. Mazulis aug un jūtas laimīgs, jo viņam līdzās ir mīloša mamma un vesels, spēcīgs tētis. Jurijs ir pārliecināts, ka darīs visu, lai viņa bērnam nekad nerastos vēlme kaut ko tamlīdzīgu pat reizi pamēģināt. Viņš cer, ka no vecāku kļūdām viņam būs ko mācīties, un bērns tēvu pārāk bargi par tām nenosodīs.
Dala šļirces narkomāniem
Projekta par vienotas sekundārās profilakses punkta tīkla izveidi intravenozo narkotiku lietotājiem Latvijā ietvaros Jurijs jau kopš novembra ir viens no tiem ielu darbiniekiem, kas iet pie narkomāniem un piedāvā viņiem apmainīt izlietotās šļirces pret jaunām. «Es to daru ne tāpēc, lai atbalstītu viņus, bet gan, lai pasargātu sabiedrību no tādām slimībām kā AIDS, hepatīts. Sabiedrība ne vienmēr to izprot pareizi. Es nekad nedarītu tā, lai atbalstītu narkotikas un to lietotājus,» skaidro Jurijs.
Viņš, kurš pats izgājis cauri ellei, vislabāk zina, kas notiek šajā sabiedrības daļā, viņš daudz lasījis par sekām, kādas var atstāt narkotikas, un pētījis tās. Jurijs, runājot ar lietotājiem, stāsta savu bēdīgo pieredzi un aicina ārstēties, kamēr nav par vēlu. Viņš priecājas, ka vismaz trīs cilvēki jau paklausījuši viņa ieteikumam un devušies meklēt palīdzību uz Narkoloģisko slimnīcu. Jelgavā viņam ir īpašas slēptuves, kurās narkomāni atstāj savas izlietotās un vietā paņem jaunās šļirces. Pie tām klāt netiekot neviens no civilajiem iedzīvotājiem. Jelgavā esot apmēram 70 cilvēku, kas pazīst Juriju un izmanto viņa palīdzību. Nedēļā pie Jurija tiekot apmainīts vidēji līdz 100 šļircēm. «Nepareizi ir domāt, ka narkotikas lieto sociāli mazāk nodrošinātais iedzīvotāju slānis. Pārsvarā tie ir cilvēki, kas labi pelna vai viņiem ir bagāti vecāki. Viņu vidū arī vairāki pusaudži, jaunākajam 15 gadu,» ar skumjām atzīst Jurijs. Nabagie par narkomāniem nekļūst.
«Zinu tikai vienu, ka otrreiz mūžā cauri šai ellei nekad vairs neiziešu. Vienkārši vēlreiz es to neizturēšu – to, ka manu acu priekšā bojā iet mans mīļotais cilvēks,» atzīst Anastasija.
Izpostītu dzīvi salīmēt kā papīru nevar, tā jādzīvo no jauna. Jaunajai ģimenei padomā jau nopietni mērķi – atdot parādus, iegādāties dzīvokli un labi izskolot bērnu.
Sarunas nobeigumā Jurijs, roku uz sirds liekot, saka – kamēr viņā valdīs veselais saprāts, tikmēr atgriešanās pie narkotikām nenotikšot. Narkomānam, kurš nespēj pārtraukt lietot, ir tikai divi ceļi – uz elli vai kapliču.
***
Lūdzu Jurijam pabeigt iesāktos teikumus
* Vislabākais, kas man pieder, ir… mana ģimene.
* Lai dzīvē neko nenokavētu, ir vajadzīgs… prāts un mērķis.
* Vislaimīgākais esmu juties, kad… piedzima dēls.
* Nekad dzīvē otrreiz sev nepiedošu, ja… atkal atkārtošu tās pašas kļūdas.
* Katru jaunu dienu iesāku ar… dienas izplānošanu.
* Vārdi, kas mani vislabāk raksturo… taisnīgs.
* Dzīvē vissvarīgākais ir… nauda un draudzība.
