«Vecāki, domājiet! Var palikt, kā ir, vai arī vasarā jānāk palīgā to visu sakārtot!» mācību gada noslēgumā izskanēja daudzās klases sapulcēs, nostādot mammas un tētus nepārprotamas izvēles priekšā. Kurš tad gribēs, ka viņa lolojums dienu pavada telpā ar nospārdītām sienām un nolupušu grīdas krāsu! Tāpēc veram vaļā makus, lai samestu remontstrādniekam (jo pašiem laika krāsot un «šrubēt» nav), nemaz neapšaubot, vai ar šādu lietu kārtošanas modeli maz viss ir kārtībā.Nenoliedzami, palīdzīgas rokas sniegšana visos laikos bijusi cēla un apsveicama rīcība, kas ne vien ļauj atrisināt radušās grūtības, bet arī vairo piederības apziņu. Tieši šo iemeslu pilsētas Izglītības pārvalde min kā galveno, kāpēc vecāku un bērnu iesaistīšanu skolas labiekārtošanas darbos nevajadzētu liegt. Tomēr neatrisināts paliek cits jautājums – palīdzības piesaistīšanas veids, kas bieži vien ir manipulatīvs un neskaidrs. Pirmkārt trūkst godīgas attieksmes! Ja izglītības iestādei viss, kas būtu nepieciešams, ir veicināt piederības apziņu, tā to arī skaidri demonstrētu un, piemēram, organizētu talku, uz kuru aicinātu pats iestādes vadītājs. Nevis nostādītu «frontes» priekšā audzinātājas, kurām jāžēlojas, ka viņām vienām nav pa spēkam izravēt puķes laukumiņā un nobalsināt griestus klasē. Uz šādiem tekstiem vecāki, protams, reaģēs ar vainas izjūtu, lauzot galvas, kā atprasīties no darba, vai atverot maciņu, lai nabaga skolotāju atbalstītu.Bet varbūt tiešām ir tik traki un izglītības iestādēm pa īstam trūkst līdzekļu, lai tiktu galā ar savu teritoriju? Taču tad tā arī vajadzētu godīgi pateikt. Citādi cēlās rīcības apziņas vietā rodas pēcgarša, ka skolas cenšas prasti «izbraukt» uz vecāku rēķina, jo tā taču pieņemts!
