Jo straujāk tuvojas drēgnais rudens, jo kreņķīgāks prāts kļūst jelgavniekiem pašvaldības uzņēmuma «Jelgavas siltumtīkli» vēl atlikušajiem klientiem Lielupes abos krastos.
Jo straujāk tuvojas drēgnais rudens, jo kreņķīgāks prāts kļūst jelgavniekiem pašvaldības uzņēmuma «Jelgavas siltumtīkli» vēl atlikušajiem klientiem Lielupes abos krastos.
Tiesa, viena atšķirība starp pretējos krastos mītošajiem ir. Pārlielupes ļautiņi jau labi sen kā pieraduši vismaz sešus mēnešus gadā nesaņemt tādu luksusa preci kā karstais ūdens. Toties centrā dzīvojošie pie tā vēl tikai sāk pierast. Tagad kā vieni, tā otri ne pa jokam tiek baidīti ar tuvo krahu siltuma ražošanas monopoluzņēmumā, ar apkures sezonas nesākšanu un siltuma tarifu paaugstināšanu.
Daudzdzīvokļu namu iemītnieki kā maksātāji, tā nemaksātāji savās pastkastītēs atrod lapeles ar parādnieku sarakstiem un brīdinājumu, ka ziemā vairs nevarēs sildīties. Parādniekiem šāds brīdinājums ir kā pīlei ūdens, bet maksātāji ir neizpratnē, viņi to uztver kā mudinājumu iet kauties ar lielākajiem parādniekiem.
Autora rokās ir nonācis viens šāds «sarakstbrīdinājums», kas izsauc dziļākas pārdomas. Ja jau vienā mājā ir tik daudz parādnieku ar iespaidīgām parāda summām, tad pilsētā situācija tiešām ir dramatiska. Bet, ja īrnieki ir varējuši parādus krāt gadus piecus un nesamaksātā summa pārsniedz tūkstoš latu, ko šajā laikā darīja siltumtīklu uzņēmuma lielā darbinieku saime un vadība? Ko darīja namu pārvaldes un domes administrācija? Viņi taču ir tieši atbildīgi par iedzīvotāju nodrošināšanu ar siltumu. Viņi par to saņem algu!
Ja iedzīvotājs pats negrib saprast, ka nav spējīgs samaksāt īri par Lielās ielas četristabu dzīvokli, talkā bija jānāk pašvaldības lēmējvarai un izpildvarai. Tagad visi esam spiesti samierināties ar to, ka siltumtīklu uzņēmums ir bankrota priekšā, un nekas cits neatliek, kā paaugstināt jau tā iespaidīgos tarifus.
Domes deputāti un uzņēmuma pārraudzības padome šo melno darbu lūko paveikt itin veiksmīgi, slēpjoties aiz biznesa aprindu platajām mugurām. Pasaules bankas misijas un ārzemju firmu eksperti, kas te nav nākuši nodarboties ar labdarību, bet gan labi nopelnīt, skaidri un gaiši deklarē, ka izeja no strupceļa rodama vienīgi tarifu paaugstinājumā. Tā vēl kaut cik maksātspējīgais jelgavnieku vidusslānis nodrošinās noteiktus ieņēmumus un garantēs vairāk vai mazāk veiksmīgu biznesu.
Savukārt domei nāksies pazemināt prasību slieksni un paaugstināt maznodrošinātajiem domāto pabalstu apjomu. Un pabalstu piešķīrēji varēs vairot politisko kapitālu savu vēlētāju acīs.
Toties nelielā maksātāju daļa par saviem nodokļiem pretī nesaņems nedz pienācīgas kvalitātes pakalpojumus veselības aprūpē, nedz kultūrā, izglītībā, nedz citās jomās.
Parasti kritiskās situācijās dome jelgavniekiem norāda uz to, ka «citur iet vēl trakāk». Taču tuvajos kaimiņos Dobelē, piemēram, pēc siltumtīklu sakārtošanas apkures sezonā tarifi netiks paaugstināti un par kvadrātmetra apsildīšanu būs jāmaksā 43 santīmi mēnesī.
Dobelnieki arī gandrīz nemaz nav parādā par siltumu, jo tur naudas iekasēšana ir pārdomāta, vienkārša un dzelžaina. Dobelnieki regulāri visu gadu noteiktās dienās saņem arī karsto ūdeni. Piebildīšu tikai, ka bezdarba līmenis šajā pilsētā nebūt nav no zemākajiem.
Priekšlikumi par autonomu apkuri Jelgavas pašvaldībā tiek uzklausīti bez sevišķas intereses. Arī cukurfabrikas ģenerāldirektora Harija Veģera aicinājums nodot akciju sabiedrības valdes pārziņā Pārlielupes siltumtīklus domes sēdē tika vērtēts kā «jāapspriež», «jāizanalizē», «jāapdomā»… Gluži tāpat, kā dažu domnieku ierosinājums lemt par siltumtīklu pārraudzības padomes darba lietderību.
Situācija rāda, ka vismaz padomes priekšsēdētājam Aigaram Ozolam no amata būtu laiks atkāpties. Būt izpildītājam domes administrācijā un objektīvi pārraudzīt uzņēmumu acīmredzot nav viegli.
Der atgādināt vēl vienu Jelgavas paradoksu: pārraudzības padome saņem algu no pārraugāmā uzņēmuma līdzekļiem…
