Kad «Zemgales Ziņu» 21. novembra numurā izlasīju Jurija Zotova rakstu «Aizstāvēsim savu skolu!», mani pārņēma tāda kā uzjundīta atsvešinātības izjūta, tieksme aizstāvēt nevis, kā aicināts rakstā, krievu, bet savu – latviešu – valodu.
Kad «Zemgales Ziņu» 21. novembra numurā izlasīju Jurija Zotova rakstu «Aizstāvēsim savu skolu!», mani pārņēma tāda kā uzjundīta atsvešinātības izjūta, tieksme aizstāvēt nevis, kā aicināts rakstā, krievu, bet savu – latviešu – valodu. Un prātā ienāca Imanta Ziedoņa rindas: «It kā nebūtu bijis ne pirmā, ne otrā/ Pasaules kara.»
Jā, viedokļa autors it kā nemaz negrib ne atcerēties, ne vērā ņemt šo divu postošo karu radītās sekas. Pēc Pirmā pasaules kara Krievijā komunistiskā vara nodibināja Padomju Savienību. Trīsdesmitajos gados tur sākās terors pret latviešiem, nošāva pat revolucionārus, mūsu tautiešu apmetnes vietās slēdza latviešu skolas. Latvieši, gribēdami izrauties no divu impēriju skavām, sīvās atbrīvošanas cīņās, arī pret boļševikiem, izkaroja savu brīvu Latvijas valsti. Tajā revolucionārus nešāva un krievu skolas nelikvidēja. Der atcerēties, ka 1930. gadā visā Latvijā bijis 10,6, Rīgā 7,9 procenti krievu iedzīvotāju (Latviešu konversācijas vārdnīca, 10. sējums, 1933). Jelgavā šis procents neesot pārsniedzis piecus.
Bet Zotova kungs, šķiet, Latvijas vēsturi sāk uzskaitīt tikai pēc Otrā pasaules kara. Vai gan citādi viņš mēģinātu apliecināt, ka Jelgavas 1. pamatskola ar krievu mācību valodu ir «viena no vecākajām Jelgavas skolām»? Viņam gan vajadzētu zināt, ka pēc Otrā pasaules kara no Jelgavas un apkārtnes uz Krievijas vergu nometnēm izveda tūkstošiem latviešu, bet šeit iepludināja desmitkārt vairāk iebraucēju no šīs pašas Krievzemes. Mums nerīkoja speciālus kursus, lai apgūtu krievu valodu. 1950. gadā mani iesauca Padomju armijā un pat nejautāja, vai šo valodu protu. Tā vienkārši bija prasība – jāprot! Baltkrievijā nodienēju četrarpus gadu. Mani un vēl divus latviešu puišus dienestā «godāja» par fašistiem tikai tāpēc, ka savā starpā sarunājāmies latviski. Šādu «pagodinājumu» mēs, Jelgavas tūristu grupa, saņēmām arī astoņdesmito gadu sākumā kādā nātrēm aizaugušā un dubļu jūrā iestigušā ciemā 100 km aiz Maskavas. Regulārās informatīvās sanāksmes Latvijas Komunistiskās partijas pilsētas komitejā, kurās bija jāpiedalās redakcijas darbiniekiem, notika krievu valodā. Un, sezonas laikā braucot uz piepilsētas dārziņiem, autobusos krievu valodu vien var dzirdēt. To, ka latviešu valoda savā zemē bija un joprojām ir briesmās, cittautieši pat saprast negrib.
Vai nav savādi, ka mums, mazajai latviešu tautai, tagad jāaizstāvas un jāmēģina kaut noturēt tikai līdzsvaru pret milzīgo krievu valodas pārspēku, kuras tuvākās rezerves ir ne vien Latvijas krievu turpmākajās paaudzēs, bet galvenokārt tepat aiz mūsu robežām? Esmu saglabājis atestātu, kas apliecina, ka mana māte 1913. gada 31. maijā beigusi Jelgavas sieviešu ģimnāziju. Atestātā nav ne vārda latviski, mācību priekšmetu uzskaitē latviešu valoda nav minēta, ja skolā dzirdēta latviešu valoda, meitenēm sists pa pirkstiem. Arī padomju laikā krievu valoda mazajām PSRS nācijām tika uzspiesta kā valsts valoda. Tagad brīvajā Latvijā, kur krievvalodīgo iedzīvotāju skaits nesamērīgi palielinājies, mums arī krievu valodu cenšas «iesmērēt» kā otro valsts valodu. Turklāt to mēģina darīt ar ieganstu, ka mūsu valdība «lieto diskriminējošu politiku pret krievu valodu», ka bilingvālo programmu «mērķis ir iznīcināt krievu valodu». Jūs, Zotova kungs, rakstāt, ka «smiekli nāk par tādu demokrātiju!» Man gan rūgti smiekli nāk pat par iedomu, ka mēs Latvijā gribētu un varētu iznīcināt krievu valodu! Jūs patētiski iesaucaties: «Cīnieties par savām tiesībām, par tiesībām mācīt savus bērnus dzimtajā valodā! Saglabājiet mūsu skolu! Neklusējiet! Nebaidieties!»
Tā ir demagoģiska retorika. Kas jums atņēmis tiesības mācīt savus bērnus dzimtajā valodā? Kāpēc jūs piesaucat tikai skolu? Kur paliek iespējas uzturēt krievisko garu savā ģimenē? Jūsu minētais piemērs par «mazdūšīgajiem vecākiem» un viņu bērniem, kas «pļāpā latviski», neiztur kritiku. Es, latvietis, esmu priecīgs, ka krievu bērns iemācījies latviski. Mana dzīvesbiedre strādā skolā un māca arī krievu bērnus. Protams, tas ir sarežģītāk, bet gandarījumu dod šo bērnu centība, tieksme izzināt un pozitīvais rezultāts. Skola savu paveic, bet savas tautas tradīcijas, gaisotnes uzturēšana jāmāca un jākopj tikai ģimenē. Nav dzirdēts, ka Jelgavas krievu kopiena būtu izmantojusi tādu iespēju kā svētdienas skolas atvēršanu. Tā būtu lielisks palīgs dzimtās valodas saglabāšanai un attīstīšanai. Šādu skolu pastāvēšana savu lietderību ir pierādījusi daudzās valstīs, kur latviešiem bija jādodas trimdas gaitās.
Krievu kopiena Latvijā nekad nav atradusies trimdas apstākļos. Jūs labprātīgi esat izvēlējušies dzīvot mūsu valstī. Valstī, nevis kādreizējās PSRS republikā. Situācija ir kardināli mainījusies, un tāpēc prasīt, lai Latvijā krievu valodai tiktu atkal piešķirta priviliģēta loma, būtu aplami. Mēs piedāvājam sadarbību. Jelgavas Latviešu biedrības valde vairākkārt ir uzaicinājusi minoritāšu biedrības sadarboties. Atsaukušās ir Poļu un Lietuviešu biedrības. No krievu puses – klusums. Ar norobežošanos un provokatīvo konstatējumu, ka «mājā ienācis ārzemnieks», mēs saprašanos netuvināsim. Un, nedod Dievs, šai uzpūstajai krievu valodas aizstāvības akcijai piešķirt vēl politisku nokrāsu! Diemžēl tādas tendences jau ir parādījušās.
Imants Ziedonis raksta:
«Tas, ko visi redz,
apēd to, ko visi neredz.
Katru dienu mums ir
zvīņas uz acīm.»
Lai labāk redzētu, pašiem, kam gan citam, būs vien tās zvīņas jānoņem.
