Deviņdesmito gadu sākums latviešu profesionālajā teātrī uzrādīja nopietnas problēmas, kas skāra jaunāko latviešu oriģināldramaturģiju. Pat vairāk – tās eksistence uz teātra skatuvēm likās nopietni apdraudēta.
Deviņdesmito gadu sākums latviešu profesionālajā teātrī uzrādīja nopietnas problēmas, kas skāra jaunāko latviešu oriģināldramaturģiju. Pat vairāk – tās eksistence uz teātra skatuvēm likās nopietni apdraudēta. Režisori it kā “spītīgi” nevēlējās inscenēt latviešu autoru lugas, jo likās, ka tās nerunā par pietiekami aktuālām lietām. Latviešu oriģināldramaturģija teātriem kļuva par sāpīgu “augoni”, kas samilza nepiedodami liels. Un tikai tagad, gandrīz pēc desmit gadu šaubām, neveiksmēm un it kā pārdomām, oriģināldramaturģijas krīzi varētu uzskatīt par izplēnējušu.
Katra valsts un tauta var būt tikai tik liela, cik liela tās kultūra, un (banāli, bet patiesi ) – kas cits, ja ne mēs paši… Tāpēc aktivitātes, kas pašlaik jau vairākus gadus notiek oriģināldramaturģijas lauciņā, patiesi iepriecina ne tikai dramaturģijas žanra kopējus, bet arī aktīvos un pasīvos līdzās stāvētājus.
Šogad, gandrīz vienlaikus ar “Spēlmaņu nakts” kaislībām, savu oriģināldramaturģijas festivāla izrāžu ciklu prezentēja dažādi Latvijas profesionālie teātri. Kopā tie bija četru autoru darbi un sešas dažādas izrādes: Inga Ābele “Tumšie brieži” (Valmieras drāmas teātris), “Die Dunklen Hirsche” (“Tumšie brieži” Štutgartes Valsts teātris), “Dzelzszāle” (Nacionālais teātris); Lelde Stumbre “Letiņi” (Valmieras Drāmas teātris); Lauris Gundars “Pieskarties baltajam lācim” (“Teātris TTT”) un Pauls Putniņš “Labā tīrības sajūta” (Dailes teātris).
Netieši arī jelgavniekiem bija iespēja vērot vienu no festivāla nedēļas izrādēm – P.Putniņa lugu “Labā tīrības sajūta” Dž.Dž.Džilindžera režijā. Latvijas teātru režisoru darbības spektrā Dž.Dž.Džilindžers jau pasen iegājis ar “autsaidera” slavu. Viņa mēģinājums tricināt teātra un tā skatītāju pasauli ar netradicionālu, brīžiem pat skandalozu dramaturģiju un stāstu vai romānu dramatizējumiem neapšaubāmi nu jau saucams par nostāju pret pasauli un lietām sev apkārt. Nav grūti viņu saprast. Laiks, kad Dž.Dž.Džilindžers uzsāka savu darbību profesionālajā teātrī, bija piepildīts ļoti tradicionāliem dramaturģijas inscenējumiem, tāpēc mēģinājums izjaukt mietpilsoniski ērto līdzsvaru ar absurdām eksistenciālisma vai postmodernisma spēlēm režisoram likās ne tikai aizraujoši, bet pat nepieciešami. Teātra skatītāja uzdevums arī šajā gadījumā izrādījās tikpat vienkāršs kā agrāk – vai nu apmeklēt šīs izrādes un pieņemt režisora pasaules skatījumu, vai novērsties. Taču, lai cik daudz skeptiķi arī nenoliegtu Dž.Dž.Džilindžera teātra spēles, viņa izrādes Dailes kamerzālē nemitīgi ir pārpildītas (“Vagīnas monologi”, “Aborts” – tie ir tikai daži kutinoši nosaukumi, kas pievilina kuplo skatītāju pulku). Un, protams, tāpat kā jebkuram režisoram, arī Dž.Dž.Džilindžeram ir izrādes, kuras var saukt par veiksmīgām un mazāk veiksmīgām.
Jelgavniekiem piedāvātā P.Putniņa “Labā tīrības sajūta” ir viens no asprātīgākajiem un ironiskākajiem Dž.Dž.Džilindžera inscenējumiem. P.Putniņa nedaudz deklaratīvais un plakātiskais stāsts par vienkāršu latviešu inteliģentu ģimeni, kas, neiesaistoties nekādās politiskās aktivitātēs, grib palikt garīgi un dvēseliski “tīra”, pārcelts angļu melnā humora klasikas garā – uz skatuves darbojas dīvainā “Adamsu ģimenīte”, kas spēli padara absurdi šarmantu. Spilgtos tēlos un striktās ārējās formās darbojas Pētera Liepiņa, Valda Liepiņa un Akvelīnas Līvmanes varoņi, kas ne tikai ārēji padarīti līdzīgi leģendārajiem filmu varoņiem, bet arī iekšēji visu izrādes laiku iztur iestīvināti atsvešinātu spēles stilu.
Mākslā valdošā postmodernisma ietekmē (režisoram tas ir tuvs un labi pārzināts estētikas virziens) Dž.Dž.Džilindžers citē un izrādē ievieto jau gatavus tēlus un muzikālo materiālu. Un, lai gan pirmajā mirklī tās var likties pilnīgi nesavietojamas lietas – latviešu P.Putniņš un angļu estētikā balstītais skarbi drūmais humors –, režisors atradis paņēmienu, kā tās sintezēt. Un ne tikai.
Uzklausot dramaturga P.Putniņa iebildumus un aizrādījumus par to, ka režisori patvaļīgi un pēc sava prāta mēdz svītrot pietiekami daudz dramaturģiskā materiāla, Dž.Dž.Džilindžers nolēma P.Putniņam pierādīt, ka viņa lugā netiks izsvītrots ne vārds. Tāpēc, balansējot pāri neveiklu dialogu un darbības vietām, režisors izmanto gan personu ātrrunu, gan grotesku un ironisku spēli absurda estētikas robežās.
Tieši ar šo izrādes (vai patiesās dzīves?) absurdumu Dž.Dž.Džilindžeram ir izdevies pateikt to patiesību par mums pašiem, kuru nereti nav iespējams atklāt pat īsti reālpsiholoģiski veidotās dramatiskās izrādēs. Mūsu smieklīgums un zināms naivums, aprobežotība un mietpilsoniska īsredzība kā nepatīkams pārsteigums tiek uzzīmēta saasināti groteskās formās. Un daudziem no mums, ieskatoties spogulī, ir nepatīkami. Bet tieši tāpēc jau māksla un teātris ir dzīvs, jo spēj parādīt ne tikai saldi romantisko, bet arī ironiski rūgto mūsu dvēseles pusi.
