Jukuši vai pārgudri kļuvuši mūsu deputāti? Kamēr nebūsim to noskaidrojuši, diezin vai ir jēga minēt diagnozi – vai Saeimas ārkārtas sēdē ceturtdien valdīja ģeniāla gaišredzība vai uzkurināta psihoze.
Jukuši vai pārgudri kļuvuši mūsu deputāti? Kamēr nebūsim to noskaidrojuši, diezin vai ir jēga minēt diagnozi – vai Saeimas ārkārtas sēdē ceturtdien valdīja ģeniāla gaišredzība vai uzkurināta psihoze. Šoreiz ir grūti noteikt, kuram deputātu grupējumam – topošās valdības atbalstītājiem vai “pārliecinātajiem repšistiem” – ir taisnība attiecībā uz gadiem ilgušās Latvijas valsts un “Lattelekom” tiesvedības slaidu ievēzēšanu aizmirstības upē Lētā. Lai gan Saeima ar balsu vairākumu atbalstīja Zaļo un Zemnieku savienības lēmumprojektu un nosodīja demisionējušās valdības parakstīto mierizlīgumu ar zviedru telekomunikāciju koncernu “Telia Sonera”, tomēr arī šiem balsotājiem trūkst skaidras argumentācijas (ja neskaita “politisko uzskatu vienotību”).
Ir kaut kas viens – bankrotējušā Ministru kabineta parakstīto mierizlīgumu nozākāt par “bezatbildību, kas robežojas ar noziedzību”, un kaut kas cits – šo bezatbildību celt visu apskatei, argumentēti pierādot vainu. Tas joprojām nav izdarīts. Tā vietā deputāti kvēlās debatēs patētiski demonstrēja savus pieņēmumus un daiļrunību, nevis kompetenci.
No otras puses, ir viens – gribēt labu un ietaupīt valsts naudu, lai apturētu fantastiskos tiesu izdevumus, bet kaut kas cits – darīt to slepus. Ne velti mēdz sacīt: “Kas čukst, tas melo.” Tādēļ vien kņudina vēlme piekrist, ka Repšes kunga sasteigtā rīcība varētu tikt kvalificēta kā “Latvijai neizdevīgs darījums ar “valsts nozagšanas” pazīmēm”. Turklāt, ja zinām šā vīra gandrīz vai slimīgo noslieci uz naudu un mantu (atcerēsimies viņa deklarēto pašuzupurēšanos tautas labā “tikai” par vienu miljonu latu vai neseno iekļūšanu latifundistu kārtā), aizdomas šķiet ne tikai retoriskas.
Kopumā sabiedrības racionāli domājošā daļa šo vērienīgo jezgu, respektīvi, sasteigto un dziļā slepenībā noslēgto mierizlīgumu, vērtē kā kārtējo “kaku”, ko pēc sevis atstāj 15 mēnešu vecais “zīdainis”. Bet, kā zināms, uzvandot mēslus, var rasties riebīga smaka.
Patlaban tieši šāds smārds apņem daudzus Latvijas iedzīvotājus, it īpaši tos, kam solītais “logs uz Eiropu” tā arī palicis neatvērts, un kam, visticamāk, vēl ilgi nāksies dzīvot no plašās pasaules noslēgtā “nevēdināmā” telpā: daļā Latvijas modernie sakari tā arī paliks virtuālās realitātes statusā.
“Repšistu” beidzamais uznāciens uz politiskās skatuves vēl vairāk saasinājis situāciju valstī. Turklāt šoreiz tam sekojis pašu demisionējošo neparedzēts “bumeranga efekts”. Ar parakstīto mierizlīgumu zaudējuši ilūzijas, ka kādreiz tomēr varētu uzvarēt taisnīgums un Latvija atgūtu prasītos 600 miljonus latu, un telefona līnijas iesniegtos pat valsts nomalēs, arī daudzi līdz šim nesatricināmie Repšes sekotāji un atbalstītāji ir pārliecinājušies, ka viņš ir “sabiedrības un valsts interešu nodevējs”.
Esam nonākuši pie kārtējās “sasistās siles”. Kamēr deputāti ecējas, visi procesi valstī nekust no vietas. Partijām taču ir kārtējais iegansts demonstrēt savu šķīstumu un pārākumu. Tikmēr “reņģēdāji”, kas visu laiku gan vairojuši “Lattelekom” saimnieku peļņu, gan ar 16 miljoniem latu piepildījuši titulētu advokātu kabatas, no visa tā neiegūst (un neiegūs) neko. Uz šādas situācijas fona nevienai partijai nav iespējams iegūt papildu politisko kapitālu. Ja nu vienīgi to spētu tāds politiskais spēks, kas sauktu pie pilnas atbildības “Lattelekom” afēras konkrētos radītājus – ar visas viņu mantas konfiskāciju. Tauta alkst šādu precedentu: tikai ar šādu “mērci” pārliets, tai būtu vieglāk norijams gan lielais valsts naudas, gan savu ilūziju zaudējums. Tomēr, visticamāk, mums visiem vēl ilgi nāksies “rīstīties sausā”.
