Vēl gandrīz mēnesis mūs šķir no dienas, kad atkal atzīmēsim latviešu karavīru gaitas savas dzimtenes robežu sardzē zem svešiem ieročiem..
Vēl gandrīz mēnesis mūs šķir no dienas, kad atkal atzīmēsim latviešu karavīru gaitas savas dzimtenes robežu sardzē zem svešiem ieročiem cerībā, ka viņi ar sabiedroto valstu palīdzību Otrā pasaules kara beigās spēs novērst padomju okupāciju un atjaunot valsts neatkarību. Kā parasti, Krievijas plašsaziņas līdzekļi, šo dienu sagaidot, visai pasaulei aizgūtnēm ziņo par fašisma atdzimšanu Latvijā. Aktivizējušies arī nemiera un naida kurinātāji Latvijā, kas savlaicīgi gatavojas protesta demonstrācijām un gājieniem. Uz visu šo jezgu klusēdamas noraugās nacionālo karavīru un partizānu organizācijas, iepriekš neziņojot par paredzētiem pasākumiem, lai pārāk nesatrauktu provokāciju izraisītājus.
Noskatījies NTV 5. februārī demonstrēto filmu, kuru tik ļoti gaidījām, nepiekrītu toreizējo notikumu demagoģiskajam un vēsturiskās realitātes neatbilstošajam attēlojumam. Filmā “Nārbuļu dēli” nepatiesi apvainoti un nomelnoti latviešu leģionāri – meklējot padomju partizānus, viņi izturējušies varmācīgi pret vietējiem. Smieklīgi skatīties, kā vācu majors vada mazu karavīru grupu latviešu leģionāru formās cīņā pret padomju partizāniem. Leģionāri bija kauju vienības frontes pirmajās līnijās latviešu virsnieku vadībā. Kādreiz padomju gados skatītajā filmā “Es visu atceros, Ričard!” (“Akmens un šķembas”) atainotie notikumi daļēji atbilda realitātei.
Lai notušētu negatīvās emocijas, kas radušās pēc filmas pirmizrādes, un daļēji iepazīstinātu lasītājus, it sevišķi jaunatni, kas tos laikus nav piedzīvojusi, vēlos citēt Igora Vārpas atziņas grāmatā “Latviešu karavīrs zem kāškrusta karoga” (Rīga, “Nordik”, 2003): “Faktiski Latvijā bija četras dažāda tipa vāciešu organizētas militārās un policijas vienības. Pirmās bija vācu Vērmahta vai SD (Drošības dienesta) noorganizētās pašaizsardzības vienības, kuras drīz reorganizēja. Otrās bija brīvprātīgo SD vienības un to papildinājumi, kas 1943. gadā sasniedza savu maksimumu – ap 1200 vīru.
Trešā grupa – kārtības dienesta (šucmaņu) vienības, kas attiecās uz visiem policijas iecirkņiem un līdz 1942. gada vidum arī uz kārtības dienesta bataljoniem. Šīs vienības daļēji veidoja brīvprātīgie. Tās veica ielu policistu pienākumus, cīnījās pret partizāniem, piedalījās ebreju konvojēšanā un dažreiz iznīcināšanā.”
No 1941. gada septembra līdz 1944. gada jūlijam izveidoja ap 40 latviešu kārtības dienesta bataljonu. Ārpus Latvijas kaujās frontē iesaistīja 20 bataljonu, bet 7 izpildīja sardžu dienestu aizmugurē un apkaroja padomju partizānus. Līdz 1943. gadam šo bataljonu karavīri nēsāja Latvijas armijas formastērpus, ko vēlāk nomainīja vācu policijas zaļā forma bez uzplečiem un zīmotnēm, ar Latvijas krāsu vairodziņu uz kreisās rokas piedurknes un Latvijas armijas kokardi – saulīti pie cepures. No Latvijā dzīvojošiem krieviem un baltkrieviem vācieši bez latviešiem izveidoja vēl 7 bataljonus, kurus 1944. gada beigās pārveda uz Vāciju. Zināmi fakti, ka tieši tā saucamie vlasovieši visaktīvāk piedalījušies akcijās pret civiliedzīvotājiem un dezertējušo leģionāru tvarstīšanā.
I.Vārpa raksta: “Ceturtā grupa bija Latviešu SS brīvprātīgo leģions, kuru izveidoja 1943. gadā. Tajā galvenā kārtā bija iesauktie. Latviešu leģions bija frontes karavīri, kas jāatšķir gan no šucmaņiem, gan no vācu “Waffen SS”.”
Runājot par filmu – redzētais ir tikai ziediņi. Ogas būs vēlāk. Turpinot iepazīties ar “Nārbuļu dēlos” atspoguļoto par latviešu leģionāriem, varēsim redzēt, kā viņi nodedzina divas ēkas, kurās slēpjas labestīgais padomju partizāns, kas paspēj nošaut latviešu leģiona varmācīgo kaprāli. Darvdeģa būdā sadeg Enija un viņas māte. Laimīgi mājās pārnāk un ar godu tiek sagaidīti Alberts un leģiona dezertieris Uve, kuru, par brīnumu, nav nošāvuši sarkanie partizāni, kas 1945. gada pēc 8. maija nogalināja katru mežā satikto leģionāru. Nacionālie partizāni uzbrūk graudu vedēju kolonnai, kas ved nodot labību padomju varai. Alberta varonība aptur šo pārsteidzošo rīcību, jo mašīnpistole viņa rokās šauj trāpīgi. Uve pabeidz LLA, kļūst par agronomu, lai gan līdz 1953. gadam tur bijušos leģionārus neuzņēma. Laimējas tiem, kas bija izgājuši bez nopelnītā soda par “dzimtenes nodevību” pārpildītās filtrācijas nometnes. Visu negaidīts, mājās pēc daudziem gadiem atgriežas Edgars, kas kļuvis par alkoholiķi, Krievijā pat izvarojis savu nākamo sievu un kautiņā nosit savu brāli Uvi. Pilna buķete “labiem darbiem”. Vai iespējams vēl lielāks latviešu leģionāra pazemošanas un nepatiesas apvainošanas veids?
Par to jājautā grāmatas autoram Vladimiram Kaijakam un filmas scenārija autorei Mārai Svīrei, kas attēlo dramatiskākos notikumus Latvijā aizmirstajā padomju garā.
Ar cieņu – Aldis Egils Hartmanis
