Kad Herta beidzot pēc daudzajiem dienas darbiem bija atviegloti nopūtusies un paņēmusi rokās žurnālu, atskanēja bērna balss: «Mammu, man parīt eglītei vajag masku!» Vakara miers bija iztraucēts, un sākās panika.
Kad Herta beidzot pēc daudzajiem dienas darbiem bija atviegloti nopūtusies un paņēmusi rokās žurnālu, atskanēja bērna balss: «Mammu, man parīt eglītei vajag masku!» Vakara miers bija iztraucēts, un sākās panika.
Gādājot dāvanas svētkiem, Herta bija iegriezusies daudzos Jelgavas veikalos un apskatījusies, kādus Ziemassvētku rotājumus tie piedāvā. Parasti turpat blakus bija arī cita svētku atribūtika – sejas maskas un sarkanas rūķu cepures. Starp citu, Hertai ļoti patika šī mode – Jelgavas ielās itin bieži varēja redzēt jauniešus un bērnus šajās galvassegās. Rūķu cepures bija nopērkamas, piemēram, «Laimdotā», «Drogās», «Rūķītī». Cenas – sākot no puslata. Bet «Kanclerā» cepurītes bija ne tikai sarkanbaltas, bet arī zelta un sudraba krāsā, tā teikt, karaliskajam rūķim.
Šajos veikalos ir nopērkamas arī plastmasas sejas maskas. Tradicionāli tās ir veidotas ar zaķa, kaķa, kazas un tīģera vaibstiem. Cenas – sākot no nepilna puslata. «Laimdotā» vēl no Halovīniem bija «aizķērusies» briesmīga ģindeņa maska un tai piederīgs galvas apsējs.
«Rūķītī» Herta ieraudzīja salaveča nebēdņa pusmasku – tikai brilles, deguns un ūsas (Ls 0,65). Tas knifs slēpās tur, ka, pavirpinot kloķīti deguna vidū, sāka cilāties maskas ūsas un uzacis. «Rūķītī» par nepilniem trīs latiem bija nopērkamas arī glītas cepurītes, kas bērnelim palīdzēja tapt par gailīti, peli vai citu mīlīgu dzīvnieciņu. Vienīgā nelaime – tās bija domātas bērnudārznieku mazajām galviņām un Hertas atvasei vairs nederēja. Ko darīt, ja plastmasas sejas maska šķita pārāk nedabiska? Šķiet, šo vakaru Hertai vajadzēs pavadīt pie šujmašīnas.
Skaidrs bija tas, ka maskai jābūt vienkāršai, ātri pagatavojamai un izteiksmīgai. Šim noteikumam atbilda mūsu senču svētkos lietotās. Izrādās, ka jau viņi seju grimēja, to nokrāsojot baltu, sarkanu vai melnu un pielīmējot bārdu un ūsas. Bet bārdu gatavoja no liniem vai pakulām (nopērkamas «Larelinu» firmas veikalā Lapskalna ielā).
Lai «maskotos», ķekatnieks uzvilka vecas drēbes, galvā – vecu cepuri, katrā kājā – citu zābaku, plecā uzkāra tarbu, bet mutē – zaļu kartupeļu zobus. Mūsdienās karnevālu tērpu meklējumos ir vērts iegriezties «humpalu» veikalos – tur par dažiem santīmiem var nopirkt gana eksotiskus apģērbus, kurus nav žēl sabojāt.
Tas viss vairāk tā kā derēja jauniešu karnevālam, bet sākumskolniekam prasījās kaut kas reālāks. Atmetusi klasiskās čigāna, raganas, kazas un citas līdzīgas maskas, Herta izvēlējās bērnu pārģērbt par mazo vīriņu – ar milzu galvu līdz pat bērna viduklim, bet rumpim ar lupatām piebāzt vecu žaketi un cimdus. Lielajai galvai vajadzēja gaišu maisu ar apļveidīgi sašūtu augšgalu (var izmantot vecu palagu). Tā nebija problēma. Maisam Herta uzkrāsoja seju, bet augšgalā piešuva pakulu matus. Šķiet, vēl viens svētku «pārsteigums» bija atvairīts.
