Ho! Ho! Ho! Kas tās par šķindām? Zvaniņi? Vai tad Ziemassvētki jau?
Ho! Ho! Ho! Kas tās par šķindām? Zvaniņi? Vai tad Ziemassvētki jau? Tāpēc jau ir tādas baltas kupenas. Kā tie zvaniņi skandina! Ding dong, ding dong, ding dong!
Brr, cik auksts! Iešu savā siltajā istabiņā. Nāciet arī jūs! Pacienāšu ar piparkūkām, papriecāsimies par skaisto eglīti. Ejam! Pastāstīšu arī kādu gadījumu. Nu, klausieties!
Tas notika Ziemassvētkos, tikai tad es biju maziņš. Mums mājās bija līdzīga egle kā šī. Apakšā zem tās bija dāvanas. Mamma ar tēti tur nolika ar dāvanu man. Tētis pienāca klāt, pabužināja man matus un teica, ka to drīkst attaisīt no rīta. Es teicu: «Labi!» un aizgāju uz savu istabu. Palīdu zem segas un domāju tikai par dāvanām. Visi tās atver šodien, jo ir Ziemassvētki, bet man to atļauts darīt tikai rīt. Pulkstenis nozvanīja tieši pusnakti. Zināju, ka pusnaktī nāk labie gari. Es nebaidījos, izkāpu no gultas un gāju uz viesistabu, kur stāvēja eglīte. Nespēju nociesties un līdu zem tās pēc dāvanas. Kas tas? Uz dāvanu kastes kāds sēdēja. Rūķītis! Es viņu paņēmu rokās, un viņš man teica, ka jāklausa vecāki. Ja saka, ka rīt, tad jātaisa vaļā rīt! Taisnība. Dāvanu noliku atpakaļ, un rūķītis sacīja: «Tā vairs nedari!» un nez kur pazuda. Es saucu: «Rūķīt, rūķīt! Bet viņš vairs neparādījās…»
Apči! Stāsts beidzies. Nu, vai patika, vai garšoja piparkūkas? Vai! Šsss. Klusu! Viņi ir iemiguši.
Madlēna Heinrihsone, 4. pamatskolas 4.a klase
