Kurš tad nepazīst allaž dzīvespriecīgos un darbīgos Tērvetes rūķus? Šogad parka apmeklētājus viņi sagaida Rūķu sētas vasaras mājā, kur, ievērojot drošības nosacījumus, darbojas sētas otrā pusē. Kādā saulainā priekšpusdienā pirms negaisa satikām rūķu saimi, lai iztaujātu par viņu divām dzīvēm.
AR RŪĶU CEPURĒM
– Vai jūs zināt, no kurienes Latvijā rūķi radušies? Rūķu mamma: Visi rūķi nākuši no Skandināvijas, kur tie dzīvo dažnedažādi. Tāpat kā cilvēki, arī viņi mēdz būt gan labsirdīgi un labestīgi, gan šerpi un viens otrs pat dikti negants. Vienreiz tie labie nevarēja izturēt un atnāca uz Latviju, un tā nu te joprojām dzīvo pozitīvie rūķi. Pie mums ir vairākas vietas, kur labie rūķi dzīvo, tādēļ Latvija pasaules kartē ir kā nabiņa, svarīgākā vietiņa.
Es te esmu no 2006. gada, kad vēl nebija izveidota Rūķu sēta. Tad tik pamāju cilvēkiem ar roku, ar cepures pušķi, rādīju bērniem rūķu sveicienu ar deguntiņiem. Taču rūķis malkas nesējs mežā dzīvo jau no 1971. gada. Saulē, vējā, salā, sniegā nes tik savu malku, jo kas tad ir rūķis – darba tikuma simbols! Čakls kā rūķis, mēs sakām. Viss, kas labs, tas ir Latvijas rūķis. Viņš jau būtu stāvējis vēl ilgi, bet tas sveiciens! Bērniem mācu, ka ar pirkstiņu jāliek pie sava deguntiņa un tad pie rūķu deguntiņa, bet cits jau grib pacienāt rūķi ar maizīti ar. Un tad putniņi uzlaižas uz bārdas un knābā rūķa degunu, tā nu viņam noknābāja degunu no sveicināšanās. 2011. gadā rūķi atjaunoja, sākumā viņš bija tāds šķelmīgs, bet nu jau viņam ir sirsniņa.
– Tad varbūt viņš naktī atdzīvojas un dodas savās darīšanās?
Rūķu meitiņa: Tā jau mēs arī bērniem stāstām. Cits grib iesēsties rūķim klēpī vai uzkāpt virsū, bet mēs mācām, ka viņam jau tā sirsniņa ir īsta, ka viņš visu redz, dzird un jūt, tikai nekustas.
Rūķu mamma: Tāpat kā Rūķu krustmāmiņas gatavotās lellītes, kas naktī pārbauda, vai aizgāji gulēt nomazgātām kājiņām, zobiņus iztīrīji, mantiņas sakārtoji. Ja tā, tad rūķītis noglauda vaidziņu un tu saldi čuči, bet, ja neizdarīji un ja vēl blēņas sastrādātas, viņš pa nakti knubina un ne tikai bērnus, bet arī mammu un tēti.
Rūķu krustmāmiņa ir mana dvīņu māsa, abas esam mazi apaļi rausīši, jo mīlam labi paēst. Rūķis vispār ir labs ēdājs, bet arī veikls, tas nekas, ka apaļš. Un tie bērni mums, re, kādi – puiši stalti un meitas skaistas!
– Cik tad jums to bērnu ir?
Rūķu mamma: Mums, rūķiem, ir daudz bērnu – 32, jo rūķi dzimst pa pāriem – divi, četri, seši. Kur viņi gadījās tik daudz, nevar zināt. Un, redz, kad tie rūķi sasniedz simtu gadu pēc rūķu skaitīšanas, jo mēs jau skaitām savādāk, tad viņi precas. Tādēļ bija jāceļ Čiekure, jo te, vecajā ciematiņā, visiem nebūs vietas.
Ja kāds apstrīd to rūķu būšanu, es vienmēr saku tā – kā domā, vai enciklopēdija ir tāda gudra un nopietna grāmata? Jā, tur muļķības netiek rakstītas. Tad es silti iesaku aiziet uz bibliotēku un paņemt “Rūķu enciklopēdiju”, tur viss sīki un smalki par rūķiem sarakstīts, par visām rūķu ciltīm.
– Kā tad rūķi skaita gadus?
Rūķu mamma: Jūs, cilvēki, gadus skaitāt tikai uz priekšu, bet mēs protam skaitīt arī pa labi. Līdzīgi kā ar rūķu sveicienu – pagriežam ar pirkstiņu degungalu no austrumiem uz rietumiem un atpakaļ. Tad paceļam uz augšu, lai ir deguns augšā! Tad priecīgi jāsaplaukšķina, jo katrs plaukšķis ir prieks. Un visi plaukšķi kur krīt? Rūķu mammas kabatās! Tad es vakarā izberu, un rūķīte saskaita, rūķu tētis pieraksta un rēķina. Mums ir bijušas dienas, kad ir miljoniem prieka plaukšķu.
Tā kā mēs sveicināmies ar cilvēkiem, tā arī tos gadus protam no austrumiem uz rietumiem paskaitīt. Kad ir bezvējš vai kāda mierīga diena, tad tie gadi tā lēnām pa saules loku skaitās. Tā mēs te līdz četri simti, viens otrs varbūt līdz astoņiem simtiem gadu, dzīvojam. Visu nevar izstāstīt, rūķiem kaut kas jāatstāj noslēpumā ar.
– Labi. Ko tad jūs te katru dienu cilvēkiem mācāt un rādāt?
Rūķu mamma: Mēs, rūķi, šeit, Tērvetē, esam īpašā statusā, mēs visi esam dabas bērni, dzīvojam mežā un to kopjam, lolojam, saudzējam. Mūsu rūķu būšana pamatā tiek saistīta ar “Latvijas valsts mežu” programmu “Izzini mežu”, tādēļ, ja ir desmit vārdu par rūķu dzīvi, tad noteikti būs kādi simts vai divi simti par dabu. Kas ir daba? Tā ir dzīvība.
Rūķu tētis: Man ir rūķu grāmata, te var iepazīties, kā mežs aug, ko no tā iespējams iegūt – gan mājas celt, gan rotaļlietas un mūzikas instrumentus izgatavot. Tā mums ir vides izglītība. Tad no koka gatavojam visādas praktiskas lietas, piemēram, urbjam ar rūķu instrumentiem – bez dūmiem, bez elektrības. Vai taisām putnu būrīšus – redz, kur nesen pielikām būrīti, kurā dzīvo putniņi.
Rūķu krustmāmiņa: Mans darbs ir adīt, tamborēt. Mums bija aitiņas, kas visus gadus deva vilniņu, no tās top dzijiņa un tālāk atkal dažādas lietiņas.
Rūķu mamma: Šodien atnesu kliņģerītes parādīt, jo tās ir tikpat unikālas kā samtenes – vienu ziediņu sažāvē, iemet krūzīte ar verdošu ūdeni, visu organismu attīrīs. Pagājušajā gadā rūķu namiņā bija 46 tējas, visiem izdalīju bildītes, un bija jāmeklē tēja.
Rūķu meitiņa: Mēs vienmēr iemēģinām kaut ko jaunu. Izlasām kaut ko par tējām, piemēram, diļļu ziedu tēja ir ļoti vērtīga vai burkānu lakstu tēja, kas sanāk garda un smaržīga.
– Stāsta, ka rūķi dodot arī dāvanas.
Rūķu mamma: Nu jau kādus divpadsmit gadus dāvinu cilvēkiem veiksmes čiekurus, kas iesieti diegā. Latvijā pēc skaita valdošā ir priede, un tai katru gadu ir simtiem bērnu. Bet tas vēl nav viss – čiekurs arī izaudzina savus bērnus katru gadu. Tātad priede ir simtkārt laimīga mamma un tūkstoškārt laimīga vecmāmiņa. Cilvēki čiekuru glabā mājās vai mašīnā, un tas nes viņiem veiksmi.
Rūķu meitiņa: Nākamajā gadā brauc ģimenītes atkal, lai atjaunotu veiksmīti. Tā arī saka – mums izbeigusies veiksme, mums vajag jaunu!Rūķu mamma: Ja cilvēks kaut kam ļoti tic, tas piepildās! Tāpat kā cilvēku domas, vienmēr jācenšas domāt to labāko, bet grūti to ir izdarīt, nav jau tik vienkārši vairot pozitīvo sevī.
Rūķu meitiņa: Mēs parasti izrunājamies, esam ļoti tuvi. Rūķu tētim ir tāds reālais skatījums, īsi un konkrēti. Ar Rūķu mammu vairāk sirsnīgāk, tad jau arī labi paliek. Šī mums ir kā otra ģimene. Kad kaut kur braucam, paķeram līdzi viens otru vai, piemēram, braucam visi kopā uz Žagari pēc cepelīniem.
BEZ RŪĶU CEPURĒM
– Strādāt par rūķi ir viegli vai grūti?
Rūķu meitiņa: Esam ievērojuši – ja pēc brīvdienas jāiet uz darbu, esam par to priecīgi.
Rūķu tētis: Dzīvē ir arī kaut kas cits darīts, un tad var salīdzināt. Gandrīz divdesmit gadu strādāju par skolotāju – tās ir pilnīgi dažādas lietas.
Rūķu mamma: Man patīk, ka mēs viens ar otru varam momentā kādu improvizāciju izspēlēt, uz vietas, bez kaut kādas gatavošanās.
Rūķu meitiņa: Tā jau ir, mēs esam iemācījušies pārtapt par to, kas vajadzīgs, – raganiņu, princesīti. Ar raganiņu man gāja visgrūtāk, jo visi nāca klāt un teica, ka esmu laumiņa, nevis ragana.
Rūķu mamma: Ir dienas, kad ir ļoti daudz cilvēku. Visu laiku runā un darbojies, vakarā tik paskaties pulkstenī un netici, ka diena jau pagājusi. Tās ir tādas nevis piepildītās, bet pārpildītās dienas. Kad pārbrauc mājas, noģērbies, noskalojies, esi tā piekusis, bet, kad ej gulēt, uztver, ka smaidi. Tas ir pozitīvais nogurums, gandarījums. Guli gultā un smaidi pats par sevi – cik laba diena bija, cik labi cilvēki! Visu dienu esi bijis pozitīvs, pārpildīts ar pozitīvo. Pa visiem šiem gadiem es šeit neesmu sastapusi nevienu dusmīgu, ļaunu cilvēku vai dzirdējusi, ka kāds te strīdētos.
Rūķu meitiņa: Tiešām nav. Protams, atbrauc jau kāds dusmīgais vai nelaipnais cilvēks, bet te viņi pārvēršas. Ienāk mežā, dabā un kļūst pavisam citi.
Mums daudzi prasa, vai ir kāds brīdis, kad nesmaidām. Jāsmaida ir visu laiku. Tā mums ir arodslimība – arī ikdienā ej pa ielu un smaidi! Tomēr ne jau viss ir tik skaisti un vienkārši, kā katrā darbā arī mums ir sava garoziņa, jo svētkus pavadām darbā, prom no ģimenēm. Ar saviem mīļajiem svinam tikai vakarus.
– Kur jūs mācāties rūķu gudrības?
Rūķu meitiņa: Mums ir izglītības speciālistes, kas palīdz sagatavoties darbnīcām. Strādājot šajā darbā, mēs uzzinām tik interesantas lietas! Par zvēriem, kokiem un putniem, kas skolas mācību grāmatās nemaz nav rakstīts. Vai es pirms gadiem desmit vispār dzirdēju putnus? Tagad jau ieklausos. Tas pats par zvēriem – ieraugu pēdas mežā, mēģinu atpazīt, kam tās pieder, kur kāds radziņus pret koku berzējis. Mežs ir dziļa pasaule, ko mēs tik aptuveni apjaušam.
Rūķu tētis: Jo tu vairāk uzzini, jo saproti, cik maz patiesībā zini. Kad bērni nāk ciemos vai uz radošajām darbnīcām, mēs katram varam kaut ko iedot.
Rūķu mamma: Citreiz nāk vairākas grupas dienā, katrai tiek veltīta pusotra stunda, katrā ir dažāda vecuma bērni, dalāmies trijās grupās – vieni iet pie Rūķu tēta, otri pie meitiņas, trešie pie manis, pēc divdesmit minūtēm maināmies. Tad iznāk, ka tajā dienā tu deviņas reizes esi runājis un darījis vienu un to pašu. Tādēļ vienmēr ir ļoti interesanti pašiem kaut ko jaunu uzzināt, piemēram, par dzeni – vai zinājāt, ka dzenim mēle ir trīs reizes garāka par knābi? Cilvēki iet ārā un saka – ārprāts, cik es te daudz uzzināju!
– Tad jums katru sezonu ir jaunas tēmas?
Rūķu meitiņa: Ik gadu ir kaut kas jauns, tēmas neatkārtojas. Liekam idejas kopā, un vienmēr sanāk labi. Man vismīļākā nodarbība bija tumsas istabā, kad bija ar kartonu aizsisti logi un mēs gājām ar lukturīti. Šur tur bija salīmētas spožas acis – tur pūce, tur pelīte, tur lapsa, vilks. Gājām, skatījāmies, un par katru bija jāpastāsta. Pēc tam gulējām visi uz grīdas un skatījāmies zvaigznēs. Visu ko esam uzzinājuši pa šiem gadiem. Arī ar darbiņiem varam variēt – taisīt ripas, ēvelēt un no skaidām kaut ko meistarot.
Rūķu mamma: Paskaties, ko tagad Rūķu tētis taisa – visiem bērniem vajag vilciņus!
Rūķu meitiņa: Tik vienkārša lietiņa, bet sanāk tik mīļa! Vai tad mežā lazdu trūkst?
Rūķu tētis: Jā, nāk uz darbnīcu bērni un saka – draugs te uztaisīja vilciņu, man arī vajag! Viens bija no piektās klases, teica, ka par naudu visiem pirmklasniekiem jau esot sataisījis.
Rūķu mamma: O, mazais biznesmenis!
– Jums katram ir vēl viena cita dzīve ārpus rūķu meža.
Rūķu mamma: Jā, kad izbraucam no rūķu meža, mēs pārtopam par cilvēkiem, un katram sākas sava dzīve.
Rūķu meitiņa: Es pat teiktu – katram sava skriešana. Arī tādā ziņā esam līdzīgi, neesam dīvānā sēdētāji, vienmēr atradīsim, ko darīt, paņemsim kaut ko jaunu klāt.
Rūķu mamma: Jā, es arī nemāku neko lēnām darīt. Saka jau – mūžu dzīvo, mūžu mācies. Es savos gados joprojām izzinu, uzzinu, mācos. Lai arī esmu sena, mainos laikiem līdzi. Par to skriešanu Rūķu tētim ir viens teiciens – tu nezini, kāpēc es esmu piekusis? Es tikai nieka divdesmit kilometrus noskrēju! (Visi smejas.) Viņš mums ir orientierists un katru dienu skrien.
Rūķu tētis: Nu ne jau katru dienu, bet gadās piekust no skriešanas. Tagad esmu pensijā, bet tas nenozīmē, ka neko nedaru, man ir seši bērni un desmit mazbērni. Iepriekš Zaļeniekos mācīju profesionālos priekšmetus. Mans audzēknis bija Latvijā labākais automehāniķis, braucām uz Eiropu.
Rūķu krustmāmiņa: Es vienmēr esmu strādājusi bērnudārzā un pie rokdarbiem, un tā arī te. Mēs visi te esam vietējie, tērvetnieki.
Rūķu mamma: Kad gāju pensijā, domāju, ka neko vairs nedarīšu, bet tagad man darbu ir desmitkārt vairāk! Kādreiz esmu bijusi kontrolasistente cūku kompleksā, tad pastniece, tad zemniece, bet vēlāk iznomāju zemi un uzcēlu sev mājiņu, tā savus saulainos gadus varu siltumā un tīrībā pavadīt. Arī pensijā esot, jābūt aktīvam, citādi pēc diviem trim gadiem, sēžot mājās, cilvēka vairs nav, ir tikai līdzjūtība avīzē, jo viņš ir sabrucis no nekā nedarīšanas. Cilvēks ir laimīgs, kad ir kustīgs.
Rūķu meitiņa: Es uzaugu lielā ģimenē, un mēs mammai vienmēr sakām paldies, ka esam četras, jo esam tik nešķiramas, tāds kārtīgs kodols. Arī man pašai ir četri bērni. Kad mazie bija paaugušies, nāca piedāvājums strādāt šeit, un es tam ar prieku piekritu. Paralēli mācos astroloģijas skolā, kas ir mana lielā laime un hobijs, jo tur iegūtās zināšanas palīdz saprast cilvēkus, kāpēc viņi tā rīkojas, un pieņemt to. Vēl man ir divi dārzi. Citreiz domāju, kā to visu varu pagūt, bet ne no kā neesmu gatava atteikties. Pēc darba aizbraucu uz dārzu divas stundas pastrādāt un tad tik atgriežos mājās. Tā es relaksējos.
Rūķu tētis: Es tāpat, kādreiz no skolas braucot, apstājos pa ceļam mežā, izgāju līkumu un tad tik braucu mājās. To, ko mani pa dienu sagriež uz vienu pusi, es mežā pagriežu atpakaļ.
– Kas rūķu darbā ir tas labākais?
Rūķu tētis: Noteikti bērnu un vecāku prieks, ar kādu viņi uzņem zināšanas vai darīšanu. Un pašam no tā rodas gandarījums. Tas, ka viņš pēc laika atkal atgriežas un grib kaut ko meistarot.
Rūķu meitiņa: Man arī patīk, ka bērni aiziet priecīgi. Vairāk gan patika tā čupošanās, darbnīciņā apsēsties tuvu klāt un kopā darīt. Es vēl nevaru atrast to veidu, kā darboties attālināti.
Rūķu tētis: Tagad ir savādāk, bērns pats vairs nevar ar savu roku gatavot, bet mums ir vairāk vietas, vairāk var redzēt. Citreiz, kad mājiņa bija pilna, cilvēki gāja garām, bet tagad vairākiem ir iespēja redzēt un piedalīties.
Rūķu mamma: Jā, tas dod lielu gandarījumu, kad bērns atnāk, apsēžas klēpī un pielīp klāt kā dadzītis.
Rūķu tētis: Citreiz atnāk kāds maziņais, apķeras un saka – tā ir labākā diena manā mūžā!
Rūķu mamma: Ne vienreiz vien tas ir dzirdēts.
Rūķu meitiņa: Jā, un tā lielā laime, kad nāk un īpaši meklē tevi. Un uzdāvina no mājas vestu konfektīti vai uzrakstītu vēstulīti. Jo bērniem jau tas ir pa īstam.
Rūķu mamma: Arī mums tas ir pa īstam, kā es saku – mums ir divas dzīves. Mazmeitas, kad atbrauc te, brīnās, ka mani nemaz nevar pazīt – mājās esmu klusāka, daru savus darbus. Kaut kas arī iesāpas, bet te nekas nesāp, esi pilnīgi iejuties rūķu dzīvē.
