Vecajās demokrātiskajās valstīs ir tā: pirms vēlēšanām partijas villojas, vārdus netaupīdamas, bet pēc vēlēšanām dūres sabāž bikšu kabatās un smaida viens otram.
Vecajās demokrātiskajās valstīs ir tā: pirms vēlēšanām partijas villojas, vārdus netaupīdamas, bet pēc vēlēšanām dūres sabāž bikšu kabatās un smaida viens otram. Mums ir gandrīz vai otrādi: pirms vēlēšanām līmē tik smaidošas bildes, bet pēc tām darbu aizstāj plūkšanās, vecu rēķinu kārtošana, cieņu aizskarošas zākas. Zaudētājs nekādi nevar rimties, skatoties, kā uzvarējušais stampā vaigos trekno kumosu.
Nu bet es, vēlētājs? Redzu, ka viens no demokrātijas trūkumiem ir tas, ka tikai reizi četros gados baudu šo demokrātiju, kas no manis aizslīd līdz ar vēlēšanu listes ieslīdēšanu kastē. Vien kādā ļaužu saietā vai presē varu paust, ka esmu sajūsmā vai arī vīlies par saviem izredzētajiem. Tālab jo kutinošāka vēlētājam šķiet deputātu savstarpējā ecēšanās.
Ar patiesu izbrīnu lasu jau rūdītā Jelgavas Domes deputāta V.Strīķa pašreklāmas apceri. (Paldies, ka bijāt par neatkarību. Kurš bija pret?) («ZZ», 31.01.02.) Kā inteliģents cilvēks autors aicina dibināt «korektas attiecības», vienlaikus publiski atzīdams, ka oponents J.Bērziņš esot «neaprēķināms anarhists», kuram beidzot jāsāk skoloties, apmeklējot kādu no V.Strīķa lekcijām. Vēlētājam autors uzdzen zosādu, ziņodams, ka sākusies «neredzamu barikāžu būvēšana».
Vēlos pēc iespējas korektāk piekrist Jums, cienījamais V.Strīķi, ka tie «sociķi» patiesi nav nekādi svētuļi, jo ne bez viņu ziņas jelgavnieki ir iedzīti murdā ar daudzmiljonu kredītu siltumtrases pārbūvēšanā, uz kuras joprojām ziemas spelgoņā zied puķītes, viņu «bojārdēls», ticis pie pilnas siles, Rīgā šķiež naudu prēmijām, limuzīniem, tūrisma braucieniem, dzīvo «nereģistrētā laulībā» ar «rubikiešiem» utt. Tomēr tikpat iecietīgi man jāatzīst, ka «sociķis» J.Bērziņš («ZZ» 16.01.) operē ar konkrētiem skaitļiem, toties V.Strīķa apgalvojumiem grūti atrast pamatojumu. Nu kāds labums, lektor, no tā, ka Domē «samazināts ierēdņu skaits», ja izpildvaras algošanai šogad tiks izdots par 232 000 latu vairāk nekā pērn?
Vēlētājam ir grūti atminēt V.Strīķa rēbusu, ka «Domes vadītāji strādā divas trīs reizes intensīvāk, salīdzinot ar iepriekšējo sastāvu». Kādās mērvienībās to izteikt? Ja arī pieņemam, ka iepriekšējie bijuši iedzimti sliņķi, tomēr paliek neskaidrība – daļa no viņiem strādā arī tagad.
Nedaudz kuriozi ir spriedumi par vairāk nekā divkārtīgu Domes priekšsēdētāja A.Rāviņa algas pielikumu (Ls 850), attiecīgi palielinot loni arī visiem pārējiem darbiniekiem (tas ir pārsimt latu vairāk nekā Ministru prezidentam). Strīķaprāt, tas esot ļoti izdevīgi jelgavniekiem, jo, augot Rāviņa algai, augot viņa maksātie nodokļi. Ģeniāli. Ja priekšsēža izpeļņai piemontētu vēl trīs četras nullītes, jelgavnieki dzīvotu, cepures kuldami. Tikai šaubos, vai uz šādu ekonomikas lekciju J.Bērziņu pat ar koku varēs aizdzīt.
Ja mestu jokus pie malas, es ieteiktu Ministru kabinetam apsvērt šādu variantu: katrā pašvaldībā vēlēto personu un ierēdņu algas noteikt, ņemot vērā pašvaldības teritorijā dzīvojošo vidējo algu un pareizinot to ar trīs vai pieci. Varbūt tā varētu novērst patvaļu un atrisināt, kā saka V.Strīķis, «mezglu problēmu».
Man visu laiku iestāsta, ka šoziem esot par 10 procentiem samazināti apkures tarifi. Gribētu iepazīties ar tiem jelgavniekiem, kas šoziem maksā par šo pakalpojumu 10 procentu mazāk. Man tā neiznāk. Informācija satrauktiem prātiem: 1937. – 1939. gadā, pēc tā laika avīzēm, Jelgavas galvas atalgojums bija (pirms nodokļiem) 500 latu mēnesī. Pēc manām aplēsēm, patēriņa grozā toreizējais un tagadējais lats ir aptuveni līdzvērtīgi. Un nebūsim naivuļi – pie varas katla cilvēks raujas, ne jau labdarības tieksmju apsēsts. Tīri cilvēciski viņš pirmajā vietā lika un liks savas intereses. Skumji. Jo Jelgavas «zemsavieši» vismaz naudas tēriņos neatšķiras no Rīgas «sociķiem».
