Līdz rudenim elšot un stenot vietējais uzņēmums «AMO Plant», kurā absolūts vairākums akciju gan pieder Maskavai, būs nokomplektējis 25 «Ambassador» markas autobusus. Ja nezinātu, ka kompānija dibināta tālajā 2005. gadā un ka grūtas ir bijušas ne tikai tās dzemdības, bet arī pirmie septiņi dzīves gadi, varētu apsveikt ar to, ka bleķu salicējam bizness iet no rokas. Tomēr, pavērtējot uzņēmuma ražīgumu, drīzāk gribas teikt – nevis iet no rokas, bet lēni velkas, klupinot kājas kā veca un važās sasieta ķēve. Izrādās, visi 25 autobusi, no kuriem daļu vīri vēl tikai stellē kopā un ko ielās sola laist rudens pusē, ripo Jelgavā! Neiedziļinoties lietas būtībā, varētu sist uz pleca pilsētas saimniekiem un vietējam pasažieru pārvadātājam, jo šie kā tādi gādīgi mecenāti atbalsta vietējos uzņēmējus, kas detaļu salikšanu dēvē par ražošanu. Tomēr realitāte ir gaužām skaudra. Pilnīgi neviena cita sabiedriskā transporta kompānija šo gadu laikā tā arī nav nopirkusi nevienu tik lielisko, kā raksturo mūsu pašvaldība, «Ambassador» autobusu. «Interese ir liela, notikušas jau vairākas pārrunas,» tā uzņēmuma pārstāvis atbild uz manu jautājumu, vai kaut kur citur pa Latvijas ceļiem ripo viņa kompānijas busi. Varētu apsveikt ar attīstību, taču tieši tāpat viņš man apgalvoja pirms gada. Tas ir veiksmīgs projekts – tā domā Jelgavas mērs Rāviņš, kas pavisam tieši piedalījies «AMO Plant» šūpuļa kāršanā, vairākkārt klanījies Maskavas valdības pārstāvju priekšā un izdabādams kā pavadā devies līdzi uz piemiņas pasākumiem Jelgavā brīžos, ko nacionāli noskaņoti jelgavnieki nosoda. Tomēr ar tādu izpatikšanu nav gana. Miljoniem latu pašvaldības naudas tagad ar autobusu parka starpniecību tiek ieguldīts Rāviņa rūpju bērnā, kas septiņos gados vēl īsti neko nav apguvis. Kur šie miljoni paliek? To droši vien zina ne tikai mērs, bet arī vēl daži, tostarp viņa dēls, strādājot vadošā amatā kompānijā, kas ir «AMO Plant» līdzīpašniece.
