Jau gadu esot studenta statusā, esmu sapratis, ka daudzi cilvēki, kas sava mūža lielāko daļu pavadījuši Padomju Savienības gūstā, vēl joprojām dzīvo kompleksu, aizspriedumu un mistiska konservatīvisma varā.
Jau gadu esot studenta statusā, esmu sapratis, ka daudzi cilvēki, kas sava mūža lielāko daļu pavadījuši Padomju Savienības gūstā, vēl joprojām dzīvo kompleksu, aizspriedumu un mistiska konservatīvisma varā. Vai ik dienas pārliecinos par valsts un pašvaldību iestādēs strādājošo iegrimšanu dziļā rutīnā. Protams, viņi ir priecīgi, ka pastāvīgi saņem noteiktu algu, ka var dzīvot, neuztraucoties, vai rīt vēl būs darbs, ka nereti var atļauties paslinkot, [ne]manāmi iegrimstot tenku, kafijas pauzes vai interneta neizsmeļamo iespēju burvībā. Un tādos brīžos veidojas situācijas, kad tiek izdarīts vien kārtējais un obligātais ikdienas darbiņš, lai pierādītu, ka ir vēl iestādei noderīgs. Ikviens, kas iztraucē pelēko ikdienu, sākot meklēt atbildes uz sabiedrību interesējošiem jautājumiem, šādos kolektīvos tiek uzņemts ar milzu aizdomīgumu. Tad «čaklie» darbinieki sarosās un sāk uztraukties par savu turpmāko eksistēšanu it kā bezrūpīgajā idillē.
Nav jēgas cerēt, ka uzlabosies tautas dzīves apstākļi, ja darāmais ir tikai dokumentu parakstīšana par algas piešķiršanu darbiniekiem, ja tiek paveikti tikai neatliekamie darbi, ja netiek domāts, kā «renģēdāju» eksistēšanu darīt pārtikušāku un pašus «zivtiņu mīļotājus» laimīgākus. Kamēr miljonus tērējošās iestādēs divkāji rūpēsies tikai par savu iztikšanu, tikmēr nodokļu maksātāji būs neapmierināti ar viņu darbu, tikmēr atradīsies kāds, kas interesēsies par paveikto un veicamo un tikmēr būs svarīgi sekot katra Latvijas budžeta santīma aizripošanas ceļam, vēl un vēlreiz ļaujot kādam rast tēmu baumošanai nekādarīšanas brīžos.
Eds Vērotājs, neatkarīgs publicists