Mans mūžs iegājis tajā posmā, kad bērnībā, jaunībā pārdzīvotais kļūst aizvien spilgtāks, bet pašreiz pārdzīvotais šķiet tikai tāds bāls atkārtojums. Salīdzināsim!
Mans mūžs iegājis tajā posmā, kad bērnībā, jaunībā pārdzīvotais kļūst aizvien spilgtāks, bet pašreiz pārdzīvotais šķiet tikai tāds bāls atkārtojums. Salīdzināsim!
1939. gada 23. augustā Molotova – Ribentropa ciniskais pakts iezīmēja toreizējo pusmūža un vecāku cilvēku sejās smagas rūpju rievas. Tādas pašas rūpju rievas latviešu sejās redzēju 1991. gada barikāžu un augusta puča laikā. Pakts aizrāva nebūtībā ap simts miljonu cilvēku, radot tikpat daudz sakropļoto, slimo, ievainoto. Eiropā nav tautu, kas šā bezjēdzīgā pakta rezultātā nebūtu zaudējušas cilvēkus, kas ar cieņu nebūtu jāpiemin, lai atgādinātu pakta kaitējumu cilvēcei. Pretēji barikāžu, puča, notikumi pagāja bez smagiem upuriem, vai nu pateicoties cilvēku sapratnei, vai tai varai, kas liek planētām turēties savās orbītās. Skumīgi, ka 23. augusta pakta atcerei sāktais «Baltijas ceļš» apsīcis. Par vienīgo šā noziedzīgā pakta apliecinātāju kļuvuši obeliski ar piecām zvaigznēm Uzvaras parkā, Rīgā. Varbūt pie tiem vajadzētu uzrakstu: «Divu pasaules mēroga neliešu sazvērestības upuru piemiņai». Atgādinot Hitlera okupētās Eiropas jauniešu iespēju mirt par viena vai otra varmākas idejām, pret savu gribu varbūt laukumā izveidot nāves nometņu maketus, lai šodienas jaunieši izprastu toreizējo situāciju. Varam vēlēt, vai nevēlēt, nav kā 1940. gada beznumura Saeimas vēlēšanās, kad bruņoti vīri atgādināja vēlētājiem iet vēlēt. Sabiedrība arī tagad riskē, vīlusies valdošās koalīcijas darbā. Daudzi ar mieru balsot par jaunām, politiskajās spēlēs nebijušām partijām, lai atkal kārtējo reizi pieviltos. Vēlu visiem bērniem un jauniešiem, lai viņiem notikumi Latvijā pēc pussimts gadiem, 2052. gadā, būtu spilgtāki nekā tie, kas notiek tagad!
