Krīzes gados no rīdzinieka kļuvis par jelgavnieku, Kaspars Launerts pārstāvēs mūsu pilsētu trīs riteņbraukšanas disciplīnās Latvijas olimpiādē.
Iespraukties Kaspara Launerta ikdienas plānā ar intervijas jautājumiem nenākas viegli pat nedēļas nogalē. Sestdien tikai vēlā vakarā viņš pārradies no kritērija brauciena sacensībām Kuldīgā. Svētdien devies treniņā uz Vidzemes pusi – līdz Pabažiem – un pēc tam palicis pie vecākiem Rīgā. Vakarpusē gan plānots pārrasties Jelgavā, taču riteņbraucēja nodomus jauc sinoptiķu solītās lietus prognozes. Kad beidzot tomēr līdz sarunai esam tikuši, pirmais jautājums, protams, par pēdējiem notikumiem:– Kā gāja Kuldīgā?Divdesmit viens četru kilometru garš aplis pa pilsētiņas ielām. Man tādas trases ar 180 grādu pagriezieniem nepatīk. Startēja ap 70 cilvēku, finišēja kādi 18. Pārējos noņēma, jo bija apdzīti par apli, mani tajā skaitā. Bet treniņa pēc nebija slikti, tādi «treniņbraucieni» jau faktiski ir 95 procenti sacensību.– Kuras tad ir tās īstās, kur arī ieņemtā vieta no svara?Latvijas čempionāts, Latvijas olimpiāde. Pārējās, ja sanāk, tad ļoti labi, ja ne – nav ko pārdzīvot.– Šosezon, šķiet, ir «sanācis» ne reizi vien.Ir otrā sezona, kopš pēc piecu gadu pārtraukuma esmu atsācis nopietni trenēties, un rezultātu kāpumu var manīt. Biju otrais Rīgas Riteņbraukšanas skolas sezonas atklāšanas sacensībās, pirmais Jūrmalas un Rīgas velomaratonos tautas klasē, pirmais «Aerobike.lv» kausa trešajā posmā. Pirms Jāņiem Latvijas čempionātā braucienā ar atsevišķo startu, kur piedalījās un uzvarēja profesionālie sportisti, ierindojos piektajā vietā. 195 kilometru grupas braucienā rēķināju, ka iebrauktu astotniekā, taču lietus dēļ tiesneši sacensības slēdza, pirms vēl bija izsmelts laika limits.– Pieminēji profesionālos konkurentus. Tev acīmredzot riteņbraukšana ir hobijs?Jā, pēc Rīgas Tehniskās koledžas beigšanas strādāju IT jomā, un darba meklējumi krīzes gados mani arī atveda uz Jelgavu. Sākumā īrēju, pēc tam iegādājos šeit dzīvokli. Darbs gan tagad atkal Rīgā, bet nav jau tālu – treniņa pēc ar riteni var braukt, un tā arī pārsvarā daru, ja nu vienīgi pašos tumšākajos mēnešos ne.– Vai šajā sporta veidā karjeras sākums varētu būt trīsritenis?Nu, protams, «Spārīte», ar ko droši vien visi sākuši. Otrais bija 20 collu – kaut kas līdzīgs mūsu BMX, kuram dakšu salocīju. Pēc tam nāca ķīniešu kalnu divritenis, un tad jau ukraiņu ražojuma «Старт Шоссе», ar kuru varēju sākt braukt nopietnāk. Tas bija 2000. gadā, mācījos Rīgas 90. vidusskolā un sāku trenēties pie Andra Rudzīša.– Un minētais piecu gadu pārtraukums?Junioru vecumā diemžēl daudzi mācību un darba dēļ aiziet no sporta. Arī es koledžas pēdējos gados biju sācis strādāt pilnu slodzi. Bet riteņbraukšanai nepietiek ar stundu pusotru trīs reizes nedēļā, tā prasa trīs četras stundas katru dienu, ko līdz ar mācībām vairs nevarēju atļauties. Bet nu būs divi gadi, kopš esmu atsācis braukt.– Jādomā, jau ar citu velosipēdu?Riteņi man tagad mājās veseli pieci. Viens ziemai, ko nav žēl nobraukt pa slapjdraņķi. Viens kalnu. Divi šosejnieki – pa pusei ziemas, pa pusei vasaras. Un nupat Latvijas čempionātā braucu ar speciāli atsevišķā starta sacensībām iegādāto. Kā pirmās formulas trasē ar rallija auto diez ko ātri nepabrauksi, tā arī atsevišķajā startā atbilstošam ritenim ir nozīme. Pagājušajā gadā braucu ar to pašu grupas velosipēdu, šogad ar jauno tajā pašā trasē līdz ar visām vēl pilnībā neiepazītā braucamrīka ķibelēm biju sešas minūtes ātrāks. No trešās vietas šķīra nepilna pusotra minūte. Tātad, ja to vēl izdotos pielikt…– Iepriekšējā tikšanās reizē (bez velosipēda) pērnruden Ozolnieku pusmaratona trasē sacīji, ka garajās distancēs patīkamās izjūtas atnāk pēc finiša. Uz ko mērķē olimpiādē, kur brauksi 25 kilometrus ar atsevišķo, 140 ar grupas startu un vēl MTB jeb kalnu distanci? Ņemot vērā, ka pieteikušies Gatis Smukulis, Aleksejs Saramotins, virkne citu mūsu profesionālo komandu braucēju, labs mērķis būtu atsevišķajā startā iekļūt sešniekā. Par MTB grūti spriest, jo ar kalnu divriteni maz esmu braucis, bet iespēju gribas izmantot.
