Jau otro reizi savdabīgā, starptautiskā seminārā tikās lauku sieviešu organizāciju pārstāves no Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un Latvijas.
Jau otro reizi savdabīgā, starptautiskā seminārā tikās lauku sieviešu organizāciju pārstāves no Zviedrijas, Igaunijas, Lietuvas, Krievijas un Latvijas. Pirmā tikšanās bija pērn Latvijā, šoreiz visas brauca un Pēterpili.
Semināra darba kārtībā bija trīs galvenās lietas: katras valsts lauksaimniecības vispārējs apskats, sieviešu organizāciju darba analīze un kultūras programma.
Galvenā interese, protams, bija par katras valsts lauksaimniecības attīstību, jo no tās taču atkarīga gan lauku cilvēku, gan bērnu nākotne. Turklāt visās seminārā pārstāvētajās valstīs, izņemot Zviedriju, laukos dzīvo ap 30 procentu iedzīvotāju.
Ieskicēšu šobrīd pašas svarīgākās jomas katras valsts lauk-saimniecības pārskatā. Galu galā mums taču ir jāzina, kas notiek kaimiņos, ko mēs varam gaidīt no viņiem un viņi no mums.
Un tā, Igaunijā vairāki piena kombināti un divi labības pārstrādes uzņēmumi pieder zemnieku kooperatīviem. Pateicoties labvēlīgajai valsts lauksaimniecības politikai, zemnieki kredītus bankā var dabūt par 12 procentiem, kamēr pārējiem jāmaksā 25 30 procenti. Valsts attieksmi pret lauciniekiem raksturo arī gadījums ar zemnieku noguldījumiem šā gada sākumā bankrotējušā bankā: lai gan ar dumpi, tomēr zemnieki panāca valdības piekrišanu izmaksāt vismaz daļu zudušās naudas. Igauņu zemnieki saņem arī valsts subsīdijas par katru iesēto labības hektāru, par govi, ja vidējais izslaukums ir vismaz 3400 kilogramu gadā, un citu. Ceturtā daļa subsīdiju tiek celtniecībai un ražošanas modernizācijai.
Katram nopietni strādājošam zemniekam Igaunijā ir dators ar pieslēgumu Internet tīklam, norēķināšanās notiek ar kredītkartēm.
Samērā daudz zemes Igaunijā apsaimnieko somi. Tā kā likums aizliedz viņiem zemi nopirkt, tad tiek veidoti zemes īpašnieku un somu kopuzņēmumi.
Igaunijā gandrīz neaudzē liellopus, jo liellopu gaļas iepirkuma cenas ir tik zemas, ka neatmaksājas. Teļus kauj mazus, lai nerastos zaudējumi.
Sākot ar nākamo gadu, ir pare-dzētas subsīdijas ekoloģiski tīras produkcijas ražotājiem.
Lietuvā zemnieki ir apmierināti. Pateicoties Jonavas zemnieku nemieriem, tika paaugstināta kviešu iepirkuma cena. Tā, I kla-ses kviešiem cenu no 460 litiem (69 lati) par tonnu paaugstināja līdz 530 litiem (79 lati), II klases kviešiem līdz 490 litiem (73 lati). Turklāt 70 procentus naudas zemnieks saņem desmit dienu lai-kā pēc graudu piegādes, atlikušos 30 līdz nākamā gada jūnijam. Interesanti arī, ka subsīdijas lie-tuviešu zemnieks saņem ne tikai jaunas, bet arī lietotas tehnikas iegādei.
Lietuvā aktīvi darbojas lauku sieviešu organizācija, ko finansē Lauksaimniecības ministrija.
Zviedrijas fermeriem pašlaik grūtības rada dzīvnieku aizsar-dzības likums, kas pat līdz centimetram nosaka, piemēram, govs stāvvietas lielumu. Daudzi to nespēj nodrošināt, jo nepieciešamās pārbūves darbi ir pārlieku dārgi.
Graudu cenas Zviedrijā ir sta-bilas: 72 80 lati par tonnu. Jūtamas ir subsīdijas 200 līdz 270 latu par labības hektāru.
Neatmaksājas cūku turēšana, jo to gaļas iepirkuma cena nesedz ražošanas izdevumus. Šajā jomā noteikumus diktē kopējais tirgus: tiklīdz rodas pārprodukcija, tā ražošana tiek bremzēta.
Krievijā lielajos pārmaiņu laikos izveidojās ļoti daudz ap 280 tūkstoši zemnieku saimniecību, taču pēdējā laikā to skaits diezgan strauji samazinās. Šogad, piemēram, par 60 tūkstošiem. Tas galvenokārt ir valsts ekonomiskās krīzes rezultāts. Pirmajos gados zemnieki kredītus bankā saņēma par diviem procentiem, tagad kredīta cena esot 150 procenti gadā.
Zemes privatizācijas procesa gaitā katram Krievijas lauku iedzīvotājam piešķir sešus līdz astoņus hektārus, ko, ja nespēj apsaimniekot pats, var arī iznomāt.
Neizdevīga Krievijā ir piena lopkopība, tādēļ lopu jau ir par trešdaļu mazāk. Toties piena kombināti strādā ar importa izejvielām. Ir sākusies zemnieku kooperatīvu un krājaizdevu sabiedrību veidošanās.
Orenburgas un Pieurālu rajonus piemeklējis liels sausums, tādēļ iekūlums esot tikko sēklas tiesai.
To visu stāstīja Krievijas zemnieces. Taču pārmaiņas redzamas arī caurbraucēja acij. Pie Sanktpēterburgas skatu priecē lieli un skaisti kartupeļu, kāpostu, burkānu lauki un milzīgas siltumnīcas. Grūti spriest, cik lielā mērā tie spēj apgādāt piecu miljonu pilsētu, taču strādāts tiek kārtīgi.
Ko gan bija stāstīt mums, Latvijas zemniecēm?
Labības pļauja rit pilnā sparā, bet graudu iepirkuma cenas joprojām nav zināmas. Lielais Rīgas labības pārstrādēs uzņēmums pieder zviedriem, Rīgas gaļas pārstrādes un vairāki piena kombināti igauņiem…
Kolēģes klausījās, klausījās un tad teica:
Bet nav taču dzirdēts, ka Latvijas zemnieki būtu izrādījuši lielu neapmierinātību ar valsts lauksaimniecības politiku…
Jā, te ir ko pārdomāt.
Semināra noslēgumā tika nodibināta organizācija, kuras nosaukums angļu valodā ir Agro women around the Baltic see (Lauku sieviete pie Baltijas jūras). Galu galā varbūt tieši sievietes būs tās, kas spēs stiprināt zemnieku organizācijas savu interešu aizstāvībai.
Nolemts arī regulāri apmainīties ar jaunāko informāciju, jo izrādījās, ka tik ļoti maz zinām cita par citu. Ilustrācijai kāda gandrīz traģikomiska situācija. Vakarā pēc ciemošanās krievu zemnieces sētā netālu no Sanktpēterburgas saimniece man klusītiņam jautāja, kā nu pret mani izturēšoties mājinieki un draugi, vai maz gribēšot sarunāties es taču esot bijusi Krievijā…
Vēl tikai gribu pateikt, ka, neskatoties uz to, ka Ļeņingrada tagad ir Pēterburga un Petrodvorecs Pēterhofs, tur joprojām ir skaisti. Pārsteigumu sagādāja ceļamalās redzamās jaunuzceltās vai pārkrāsotās mājas tās vairs nav zilas, bet gan brūni dzeltenos toņos, turklāt daudzviet apaudzētas ar puķēm. Veikali un apkalpošana tajos gan atgādināja mūsējos pirms gadiem desmit. Un tad mēs domājām cik ātri gan viss aizmirstas…
