Katrīnsils atrodas teju uz pašas pilsētas robežas un ir Sidrabenes pagasta teritorija. Kā skaistais nosaukums radies, neviens no «Zemgales Ziņu» sastaptajiem ļaudīm skaidri nevarēja pateikt.
Katrīnsils atrodas teju uz pašas pilsētas robežas un ir Sidrabenes pagasta teritorija. Kā skaistais nosaukums radies, neviens no “Zemgales Ziņu” sastaptajiem ļaudīm skaidri nevarēja pateikt. Vietējie vien zināja stāstīt, ka tur bijusi muiža un ka uz tās pamatu daļas vēlāk uzcelta māja. Tas arī viss.
Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja vēstures nodaļas vadītāja Inese Stikute “Ziņām” sacīja, ka muzejam informācijas par šo muižu neesot. Diemžēl izdevums “Pagastu vēsture”, kas laists klajā pirms diviem gadiem, maksā septiņdesmit latu – neiespējama cena muzejam. Arī Teteles pamatskolas skolotāja Ineta Sauša neko vairāk pateikt nevarēja.
Akmeņu un mājputnu paradīze
Uz šīs vēsturiskās zemes šodien atrodas Odiņu mājas, kurās dzīvo Dainis un Sarmīte Žukauski. Māju nosaukums radies, jo tur vienmēr bijis daudz odu. Savdabīgā elpa ir manāma – vecie koki runā par pagātni. Interesanti, ka Sarmītes kundzes simpātijas pieder… akmeņiem. Pirms daudziem gadiem pirmais akmens ar lielu stangu un bērnu palīdzību uz pagalmu atmānīts, kad viņa vēl bijusi pusaudzes gados. Šodien Sarmīte rausta plecus, kā kaut ko tādu varēja dabūt gatavu! Kā Odiņu saimniece smej, daži gudrinieki sakot, ka akmeņi atņem cilvēkam enerģiju, citi, ka to dod, bet, viņasprāt, tas viss ir nieki. “Akmens vienkārši ir akmens – skaists, īpašs veidojums,” domā Sarmītes kundze.
Odiņu pagalmā ir septiņi ļoti lieli laukakmeņi un simtiem dažāda lieluma skaistulīšu. Interesanti, ka tad, kad ticis ievilkts ūdensvads, arī vecā aka aplikta akmeņiem, izveidojot šo vietu par puķu dobi.
Savs prieks saimniecībā ir arī no mājputniem – pērļu vistiņām, pīlēm, zosīm. Tie pa pārīšiem tāpat, bez ekonomiskā pamatojuma, gozējas saulē.
Sarmīte un Dainis savā zemnieku saimniecībā “Brīdāgi” apsaimnieko 106 hektārus zemes. Patstāvīgu saimniekošanu sākuši 1992. gadā. Nodarbojas ar piensaimniecību. Viņu galvenā rūpe – vecās fermas pārbūve. Sarmītes kundze saka: “Pagājušajā ziemā, kad uzsniga sniegs, skatījos, vai kūts jumts izturēs. Šoreiz vēl neiebruka. Viens fermas gals celts 1952. gadā, bet otrs – kaut kad pagājušā gadsimta sākumā.” Zem nedrošā jumta uzturas sešdesmit divi “govslopi”, kā tās sauc saimniece. Slaucamās govis – trīsdesmit septiņas. Piens, kas vasarā ir līdz pat deviņām tonnām mēnesī, bet ziemā līdz piecām, tiek nodots “Zemgales pienam”. Par šo sadarbību Sarmītei ir tikai labi vārdi sakāmi, un, pilna optimisma, brīvajā laikā viņa ar mazdēliem Robertu un Arti labprāt uzspēlējot futbolu un basketbolu.
Tobi, dod ceļu!
“Ziņām” iebraucot Eihmaņos, notiek maza sadzīves ainiņa. Kad sētas sargs mums neluncina asti, sūtām šoferi Hari izlūkos, viņš tāds drosmīgāks. Atverot vārtiņus, Haris saka: “Laukos jau sunīšus bieži sauc par “tobīšiem”. Tobi, Tobi, vai saimniece mājās?” Suns, asti iežmiedzis, palūr uz atbraucēju, bet dod mums ceļu. Tad parādās saimniece Aina Pūce un savam sunim saka: “Nu, Tobi, ko dusmojies?” Tā, lūk.
Ainas kundze ir Katrīnsila iedzīvotāja no trīs gadu vecuma. Vecākiem piederējis trīspadsmit hektāru zemes. Zemi šajā vietā par auglīgu nevar nosaukt, nekāda vērienīgā saimniekošana nekad nav bijusi. Ainas Pūces dēls Gunārs “Ziņu” apmeklējuma laikā strādā purvā, bet viņa klātbūtni jūt visapkārt, jo viņam ir talants savām rokām padarīt vidi skaistu. Īpatnēja pastkastīte, patīkams soliņš, vārtu stiprinājumi un citi sīkumi liecina par mākslinieka dvēseli. Tas esot iedzimts no vectēva.
Ainas kundze strādājusi kolhozā “Druva” par dispečeri, bet nu septīto gadu kopj Katrīnas kapus. Patīk puķes. Šogad gan tās nav padevušās. Kapu kopēja atklāj, ka šogad bērēts tā pavairāk – bijušas jau septiņas bēres. Tad viņai pašai jākāpj zvanu tornī un jāzvana. Katrīnas kapi ir salīdzinoši jauni – tikai kopš 1924. gada, kad kāds jūrnieks apglabāts šajā vietā. Kā stāsta Aina Pūce, pašlaik notiek kapličas celtniecība. Viņa esot dzirdējusi, ka nākotnē šajā vietā, iespējams, tiks ierādīta pēdējā atdusas vieta arī jelgavniekiem.
Tehnologi pārvērš velna grāvi
Zemnieku saimniecībā “Mauriņi” saimnieko Jānis un Ligita Ziemeļi. Abi pēc izglītības ir pārtikas tehnologi. Iepazinušies studiju laikā Jelgavā. Pamazām kļuvuši par labiem savas dzīves tehnologiem ar specializāciju saticībā un lielos plānos.
Kaut arī par nomali šo vietu nevarētu saukt, saimniecībā joprojām nav interneta, jo “Lattelekom” pirms sešiem gadiem Jānim Ziemelim par telefona līnijas ierīkošanu prasīja 4,5 tūkstošus latu bez PVN. No šādas greznības saimniecība atteicās. Ziemeļa kungs ar smaidu stāsta par šādām tādām nebūšanām. Piemēram, SIA “Garozas klētnieks” saimniecībai par graudiem palika parādā tūkstoti, bet SIA “Dārzeņu apgāds” par kartupeļiem – pieci simti latu. Tiesas procesi kā vienā, tā otrā gadījumā bijuši neauglīgi. “Dāma, kas šo cūcību ar kartupeļiem sastrādāja, cik zināms, vienam otram palikusi parādā,” stāsta Jānis Ziemelis.
Vairāk par negatīvo runāts netiek. “Ziņas” uzzina, ka 1987. gadā šajā vietā tika nopirkta veca māja, tad pamazām vieta iekopta. “Viss šeit ir atkarots soli pa solītim,” stāsta Ligita. “Kad jaucām nost veco māju, izrādījās – pēdējā brīdī. Māja bija celta no dēļiem un kūdras. Laika gaitā kūdra bija kļuvusi par patvērumu bitēm. Viss sabruka gandrīz pats no sevis,” stāsta Ligita, kas devīto gadu strādā Amatu skolā, mācot pavārus un viesmīļus. “Es varu darīt visu. Kad atnācām, iemācījos slaukt govis, kopt lopus, bet neguvu gandarījumu. Domāju, ka katram cilvēkam jādara tas, kas patīk.”
Nu lopi ir likvidēti, bet saimniecība uzņēmusi citu virzienu. Septiņdesmit septiņos hektāros zemes galvenokārt tiek audzēti graudi. Jānis domā arī par rapsi. “Jāizvēlas tas, ko varu paveikt saviem spēkiem,” atzīst Jānis Ziemelis, piebilstot, ka nedēļas vidū viņam palīgos nāk tēvs, atpūtas dienas gan vadot pilsētā. “Ko vēl var pateikt par saimniecību? Kartupeļi šogad slīkuši un saluši. Ražas nebūs.”
Ligita brīnās par to, ka citugad nav bijis kur likt mazos kartupelīšus. “Dodam par velti, pievedam klāt, bet nevienam tā īsti nevajag. Es nesaprotu, kā cilvēki dzīvo un ko viņi vēlas.”
Vieta, kur tagad atrodas Mauriņi, kādreiz esot saukta par velna grāvi – zeme neauglīga, tāpēc paralēli zemes apsaimniekošanai “dzīves tehnologi” Jānis un Ligita atraduši vēl citu veidu, kā attīstīt saimniecību. Pagalmā slejas jauns nams viesiem – “Māras māja” ar kamīnu zālē un viesu guļamistabām otrajā stāvā. Otrā stāva mēbeles pirktas par SAPARD līdzekļiem, un Ligita atzīst, ka sapratusi – dažādu fondu piedāvātie līdzekļi ir labākais lauku attīstības veids. Par šo pašu naudu ierīkots 180 metru dziļurbums. Saimniece smej, ka tagad pie viņiem pat klozetā tek ūdens “Venden” cenā.
Ieceru Mauriņos netrūkst, un, pēc visa spriežot, tās agrāk vai vēlāk tiks realizētas. “Ziemā Jānis ar traktoru iztīra ceļu, reiz, kad braucu no darba mājās, skatos – mēslu čupa ceļa vidū. Toreiz bija skandāls, vainīgos atrada, bet citreiz gadās, ka neatrod. Esam attīrījuši mežu, vākuši drazas aiz citiem. Tā laikam vajag – cilvēkiem ar augstāko izglītību savākt aiz “bomžiem”,” ar nelielu ironiju saka Ligita.
