Grīvkrogā, kur mala smiltis un dedzināja stiklu, tagad iekopti mazdārziņi.
Tuvojoties hercoga Jēkaba 400 gadu jubilejai, gluži neviļus biežāk gadās uzmest skatu vietām, kas saistās ar šā izcilā valdnieka vārdu. Hercogistes kādreizējās varenības pēdas var manīt Ozolniekos, Valgundē, Emburgā, kur atradušās dzelzslietuves, salpetra vārītavas, darvas cepļi, vadmalas austuves, tapešu darbnīca. Tepat pie Jelgavas ir Rūnu purvs (mūsdienās zema pļava), kur pret Jēkabu Ketleru bija sarīkots pat atentāta mēģinājums (notikumu poēmā apdzejoja Edvarts Virza). Taču, šķiet, mūsdienās ikdienā visvairāk pamanāmais senās varenības liecinieks ir Grīvkrogs, kas atrodas Jelgavas – Dobeles šosejas sestajā kilometrā, blakus tiltam Svētes kreisajā krastā, kas pieder Līvbērzes pagastam. Tur vēl aizvien stāv gandrīz četrsimt gadu veca astoņstūru divstāvu ķieģeļu mūra ēka, kurā atradās stikla ceplis. Dārgi meistari, dārga precePirmās Latvijas brīvvalsts laika vēsturnieks Jānis Juškevics 1931. gadā izdotajā grāmatā «Hercoga Jēkaba laikmets Kurzemē» raksta, ka 17. gadsimtā baznīcu rūtis gadiem esot stāvējušas tukšas, jo stikls bijis augstas pievienotās vērtības produkts. Lielākās rūtis maksājušas 60 florēnu. Jelgavā dzīvojušais franču meistars, kas vadījis ražošanu, bijis ļoti dārgs, un dažkārt visi ieņēmumi aizgājuši algās. Vēsturnieks izpētījis, ka stikla ceplis pastāvējis līdz 18. gadsimta sākumam. Vai tam blakus bija arī Grīvkrogs? Īstas skaidrības nav. Šāds vietas nosaukums parādās 1919. gada Atbrīvošanās cīņu hronikā. Patlaban vecākā Grīvkroga iedzīvotāja 1936. gadā dzimusī Olga Reipolde, kas šīs mājas nopirka pirms 45 gadiem un strādājusi par pasta nodaļas priekšnieci vecajā rajona kultūras namā 4. līnijā, šo vietu atminas jau no bērnības. Tolaik tur esot bijis veikals. Vecā jelgavniece Boļeslava Paukšķis atceras Grīvkrogu 1944. gada vasarā. Evakuējoties no kara liesmās degošās pilsētas viņa pajūgā braukusi pāri Svētes tiltam, kas bijis nobērts ar smirdošām, petrolejā samērcētām skaidām. Vācu formās tērpti latviešu karavīri, kas sargājuši tiltu, pajūgu pārlaiduši pāri. Pēc gada pa šo pašu tiltu viņa no Kurzemes atgriezās mājās. Iespējams, sargi arī novērsa tilta iznīcināšanu. Taču vecā stikla cepļa bēniņos, kur bijusi ierīkota ložmetējnieka pozīcija, vēl tagad jumta skārdā manāmi ložu caurumi. Pļavā nevar lāpstu iedurtMūsdienās vecajā ceplī izvietoti divi dzīvokļi. O.Reipolde stāsta, ka septiņdesmit centimetru biezās ķieģeļu sienas tomēr siltumu neturot. Ar ēkas siltināšanu vienmēr bijuši sarežģījumi, jo tā ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis. Gandrīz katru pavasari nākoties pārdzīvot tādus plūdus, ka pagalmā var iebraukt ar motorlaivu, un dažus gadus pirmajā stāvā arī istabās esot ūdens. «Ja varētu dzīvi atkārtot vēlreiz, es uz Grīvkrogu gan dzīvot nenāktu,» teic O.Reipolde. Taču viņas dēls Ivars, kas Grīvkrogā uzaudzis, mācījies netālajā Aizupes skolā, šo vietu nedomājot atstāt neparko. Runājot par vecās hercogistes varenības laiku, Ivars piebilst, ka pie mājas pļavā, kur agrāk ganītas divas govis, nevarot zemē lāpstu iedurt – visur apakšā ķieģeļi. Viņaprāt, līdzās ceplim atradusies diezgan plaša rūpnieciskā zona. Tagad šajā vietā pie Tērvetes ietekas Svētē, kur pirms gadiem piecdesmit bijis plikums, iestiepušies jelgavnieku mazdārziņi. Makšķernieku bariņi, kas gan ziemā, gan vasarā it bieži manāmi pie Svētes tilta, Grīvkroga dzīvi netraucējot. Arī ar tuvākajiem kaimiņiem – 6. līnijas iedzīvotājiem – satikšana esot laba. Piecu kilometru attālajā Jelgavā Olga gan neesot bijusi jau pāris gadu, pensionāriem iznākot dzīvot ļoti taupīgi. Taču lietas, kas saistās ar hercoga Jēkaba jubileju, viņu interesē. Vecā kundze atzinīgi vērtē Inas Lastoveckas grāmatu «Labo ļaužu pusē», kas stāsta par Līvbērzes pagasta vēsturi un stiprina pašapziņu. Veikals savējiemDzīves dārdzības radītā jelgavnieku sezonālā un pat pilnīgā pārcelšanās uz saviem mazdārziņiem bija viens no apsvērumiem, kāpēc Grīvkrogā Uldis Zīmons iegādājās veikalu. «Esmu par progresīvo nodokli. Tā nevajadzētu būt, ka veikaliņš, kuram dienā simts latu apgrozījums, maksā tādus pašus nodokļus kā lielveikals, kurš dienā apgroza simts tūkstošus,» Uldis kā mazais uzņēmējs ir diezgan norūpējies. Viņš aicina tautiešus būt patriotiskākiem un atbalstīt savējos. Lietuvieši, kas pa visu Latviju izvērsuši savu lielveikalu tīklu, stāstot, ja latvieši līdzīgi mēģinātu izplesties Lietuvā, viņi drīz bankrotētu, jo uz šiem veikaliem vietējie neietu. Beidzamajā laikā valsts dienesti kļuvuši atsaucīgāki, bet, ja vēl tiks pacelts pievienotās vērtības nodoklis, mazie diez vai izturēšot. Jau zināmais gāzes cenu kāpums būšot liels pārbaudījums. Līgonakts Grīvkrogā pagājusi pat pārāk mierīgi. Uldis atceras, ka agrāk Jāņu ugunskuru bijis vairāk. Tomēr pircēji veikalā iegriežas. Piestāj riteņbraucēja ar ķivere galvā, noliek statīvā nepieslēgtu velosipēdu un mierīgi iepērkas. Lielveikalā tā vis nevarētu. Rekonstruējot Dobeles šoseju, līdz Grīvkrogam aizvedīs veloceliņš, un tad jau dzīvības tur varētu būt vairāk. No Hercoga Jēkaba biogrāfijasDzimis 1610. gada 28. oktobrī Goldingenā, Vācijā. Ieguvis labu izglītību Rostokas un Leipcigas universitātēs. Labi pratis latviešu valodu. Daudz ceļojis un redzēto izmantojis valsts attīstībā. Hercoga Jēkaba vadībā Kurzemes hercogistē darbojās septiņdesmit manufaktūras, kurās kala naudu (arī visas Polijas – Lietuvas vajadzībām) un enkurus, lēja zvanus un lielgabalus (dzelzi ieguva no vietējās purva rūdas un nomājot raktuves Norvēģijā), gatavoja ķieģeļus, dakstiņus, pulveri, mucas, dedzināja kaļķus, kausēja stiklu, tecināja darvu un sveķus, auda buras un vadmalu, vija virves, apstrādāja dzintaru. Hercogistei piederēja liela flote. Tika izveidotas diplomātiskās attiecības ne tikai ar kaimiņvalstīm, bet arī ar Lielbritāniju, Franciju, Nīderlandi, Portugāli, Angliju, Dāniju u.c. Hercogs tirdzniecību uzskatīja par valsts pamatu un tādējādi ieguva saimniecisku neatkarību.Īstenoja vērienīgu, taču ilgtermiņā neveiksmīgu koloniālo politiku. 1651. gadā tika uzcelts Jēkabforts Āfrikā, Gambijas upes grīvā. 1654. gadā sākta Tobago kolonizēšana Dienvidamerikā, nosaucot koloniju par Jauno Kurzemi.Miris 1682. gada 1. janvārī Mītavā. Apbedīts Jelgavas pils kapenēs.
