Sarmas ielā 4 var apskatīt fotoizstādi «Tepat ir labi – mans ielas stūris».
Pirms norunāt tikšanos ar Haraldu Smilgu, telefoniski nācās uzklausīt fotogrāfa šaubas par to, vai tikai viņš neesot kļuvis pārāk uzbāzīgs, jo nu jau izstādes jelgavniekiem tiekot rīkotas katru gadu. Par regularitāti autoram taisnība – 2011. gada nogalē Sabiedrības integrācijas pārvaldes telpās (Sarmas ielā 4) varēja skatīt «Bildītes» – H.Smilgas personālizstādi, kas bija iecerēta kā atskaite 80 gadu jubilejas priekšvakarā. Iepriekšējos gados – izstādes nu jau par vēsturisku atmiņu kļuvušajā galerijā «Suņa taka» un pilsētas kultūras namā.Izrādās, bargs kritiķis ir H.Smilgas dzīvesbiedre Sarmīte, kura izteikusi šaubas, vai autora fotogrāfijas tehnika nesāk atkārtoties. Klātienes sarunā gan izrādās, ka principiālu iebildumu pret vīra aizraušanos Smilgas kundzei nav. «Nu jau esmu pieradusi, turklāt, kamēr vīrs kultūras namā darbojās fotostudijā, es iestājos pinēju pulciņā un kļuvu par Tautas daiļamata meistari,» atceras dzīvesbiedre. «Galu galā mēs arī iepazināmies, pateicoties viņa aizrautībai ar fotogrāfiju.»Bet tas jau ir cits stāsts, savukārt uz jautājumiem par savām fotogrāfa un ne tikai fotogrāfa gaitām piekrita atbildēt pats Haralds Smilga.- Esat habilitētais inženierzinātņu doktors meliorācijā.Kādreiz Jelgavā bija vesels Meliorācijas un ūdenssaimniecības zinātniskās pētniecības institūts, lūk, man vēl saglabājusies vizītkarte (uz tās H.Smilga minēts ne tikai kā institūta nodaļas vadītājs, bet arī kā Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas loceklis – red.). Tā bija populāra iestāde, sevišķi iecienīta bija laboratorija, kur varēja skatīt ūdensteču hidrauliskos modeļus. Tagad gan institūts līdz ar visu meliorācijas zinātni Latvijā likvidēti. Bet es paredzu – kad sāks smelties ūdens mutē (pat tiešā, ne tikai pārnestā nozīmē), gan atkal šo nozari atcerēsies.- Jūsu darbība zinātnē vairāk pazīstama speciālistiem, bet ļaudīm gadu gaitā plašāk esat kļuvis pazīstams kā fotogrāfs. Fotogrāfija – tas ir vaļasprieks vai tomēr kas vairāk? Vai ar meliorāciju jūsu fotografēšanai nav nekādas saistības?Tiešas saistības nav, lai gan visās melioratora gaitās aparāts vienmēr bijis līdzi. Nopietnāka šī nodarbe kļuva, kad iesaistījos Jelgavas fotoklubā. Tas bija 1963. gadā, un viens no tā darbības aizsācējiem bija tagad vairāk citās jomās populārais Marģers Martinsons. Kluba spicē tolaik bija Roberts Kalniņš, dūšīgs fotoamatieris vēl no 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem.Fotogrāfija man ir tikai vaļasprieks, bet fotoklubā darbojos ļoti aktīvi, savulaik biju arī tā vadītājs. Sanācām reizi nedēļā un rīkojām tādus kā iekšējos konkursus, paši pamatīgi apspriedām cits cita bildes. Apmainījāmies ar pieredzi, apguvām kompozīcijas lietas. Toreiz tie lielie Rīgas fotogrāfi nebija lepni, reizēm atbrauca arī pie mums šo to pastāstīt. Vairākkārt nodarbības vadīja Gunārs Binde, Leons Balodis un citi meistari.Tagad gan fotokluba aktivitātēs vairs nepiedalos, bet esmu dzirdējis, ka jaunieši Jelgavā šajā jomā darbojas. Arī Mākslas skolā, kur fotogrāfiju māca Māris Grīnbergs. – Viegli sarēķināt, ka šogad Jelgavas fotoklubam aprit pusgadsimts. Kā svinēsiet jubileju?Martā Ādolfa Alunāna muzejā paredzēta kluba pirmajam vadītājam Robertam Kalniņam veltīta piemiņas izstāde, ko rīko viņa dēls Jānis Kalniņš. Tur jau būs tā kvintesence.Robertam Kalniņam saglabājušies monokļa tehnikā veidoti uzņēmumi. Tā ir īpaša tehnika, kur izmanto vienas lēcas objektīvu. Savā ziņā attēls tiek kropļots, bet, lietojot šo tehniku, var panākt īpatnēju gaismas starojumu. To kādreiz izmantoja Jānis Gleizds savos slavenajos aktos. Manuprāt, šo tehniku viņš iemācījies tieši no Roberta Kalniņa.Es arī esmu mēģinājis meistariem «pakaļ taisīt». Daudzmaz ass sanāk pats attēla centrs, pārējais ir mazliet izplūdis. Faktiski jau fotogrāfija, burtiski tulkojot no grieķu valodas, nozīmē – gaismas zīmējums. Bildi zīmējam ne jau mēs, bet gaisma, mēs tikai to tveram, kā vien mākam. Viens un tas pats objekts katrā brīdī var izskatīties pilnīgi citādi. Tā, lūk tapusi šīs keramikas krūzes vai izteiksmīgais cūkas foto, ko es jokojot dēvēju par «Zaļkalna cūku». – Monokļa tehniku pašlaik gan izmanto tikai retais, sevišķi tagad – digitalizācijas laikmetā.Katrs ir savā vietā. Nebūt neesmu digitālo fotoaparātu noliedzējs. Nevar jau tikai taisīt mākslu, jāpilda arī dokumentālā funkcija – fotogrāfija kā fakta konstatācija. Un te nu modernā tehnika ir ļoti lietderīga.Uz digitālo aparātu var paļauties, tas ir tik precīzs, ka bilde jebkurā gadījumā būs. Agrākos laikos, kad bildēja uz filmas un pašam bija «jāfunktierē» gaismas un diafragmas, vajadzēja zīlēt, iznāks vai neiznāks. Tā «iznāks – neiznāks» meklēšana radīja sava veida intrigu, kas tagad zudusi. Apstrāde arī kļuvusi daudz vienkāršāka, nav vairs jāsēž laboratorijā un jāstrādā ar ķīmiju. Arī tur, skatoties vanniņā, vietā bija «iznāks – neiznāks» princips.Manos fotokluba laikos mums bija laboratorija kultūras namā aiz skatuves, tā ka, darbojoties ap fotovannām, vienlaikus varējām dzirdēt, kā norit izrāde. Lai gan brīžiem iznāca tā aizrauties, ka nedzirdēja neko. Tā kā fotolietas dažreiz ievilkās līdz pat nakts stundām, man gadījies atstāt kultūras namu pa garderobes lodziņu. Labi, ka toreizējā milicija neredzēja. Ko citu sadarīsi – kad beidzot gāju ārā no savas laboratorijas, izrādījās, ka namā sen viss ir beidzies un neviena, ieskaitot dežurantu, vairs nav. Arī ārdurvis, protams, aizslēgtas.- Esmu dzirdējis, ka ar iekšlietu vai tamlīdzīgiem orgāniem jums fotografēšanas dēļ reiz tomēr sanākušas nepatikšanas…Tas bija ar manu pašu pirmo fotoaparātu «Ļubitjeļ», ko, students būdams, piecdesmitajos gados Rīgā komisijas veikalā, jau nedaudz iedauzītu, nopirku par pāris rubļiem. Ielieku filmu un tūlīt gribu jauniegādāto aparātu izmēģināt. Bildēdams uzgāju arī uz Daugavas tilta, bet tur tilta sargs mani sagrāba aiz apkakles, izsauca sardzes priekšnieku un izrāva no aparāta filmiņu.Galu galā nonācu «īstajā», tā saucamajā stūra mājā, pie čekistiem. Tur sāka prašņāt, kas mani sūtījis, kā uzdevumā fotografējis (izrādās, toreiz Rīgas ostā viesojās poļu zemūdenes). Man palaimējās vairāk nekā sardzes priekšniekam – tā kā filma jau bija izgaismota, viņš saņēma galveno brāzienu, jo pret mani nebija vairs nekādu pierādījumu.- No šā stāsta sapratu, ka studējāt Rīgā. Bet kā tad meliorācija?To pašu meliorāciju jau arī studēju, bet tajos gados, kad Lauksaimniecības akadēmija vēl atradās galvaspilsētā. Pēc augstskolas gadus piecus nostrādāju Vecumniekos, tad Rīgā projektēšanas institūtā. Jelgavnieks kļuvu vēlāk, kad pievērsos zinātnei, un nu šī ir mana pilsēta jau piecdesmit gadu. Bet dzimis esmu Siguldas novadā, Mores pagastā.- No Vidzemes pauguriem nākušajiem Zemgales līdzenums parasti šķiet neinteresants, vismaz no fotografēšanas viedokļa tā varētu būt.Te nu man jāatkārto atkal par tiem pašiem gaismas zīmējumiem. Šajā gadījumā objekts, kā jau minēju, nemaz vairs nav tik svarīgs. Daudz ko interesantu var atrast vietās un lietās, kur šķietami nekā nav.- Jūsu darbu skates lielākoties ir tematiski orientētas, nevis vienkārši savirknēti attiecīgā laika posmā tapuši darbi. Savukārt izstāžu nosaukumi un paša veidotās anotācijas liecina par stipru literatūras, sevišķi dzejas, ietekmi.«Par prieku sev» pirms dažiem gadiem tik tiešām radās, lielā mērā pateicoties Imanta Ziedoņa un populārās Raimonda Paula dziesmas ietekmei. Tā ka tāds romantisks ievirziens man patiešām ir. Arī pats mēģinu šo to sadzejot, tiesa, bez jebkādām pretenzijām uz «augsto mākslu». Arī manā autorizdevumā – 2011. gadā grāmatas veidā iznākušajā meliorācijas sāgā «Zeme zeme, Ūdens ūdens» – praktiskas lietas mijas ar saistītu pantu. Tajā pašā gadā darbību beidza arī Meliorācijas zinātniskās pētniecības institūts, tā ka sāgu var uzskatīt par savdabīgu piemiņas velti tam.Bet institūta laikos nācās cerēt arī pantiņus kolēģu jubilejas reizēs un tamlīdzīgus «pasūtījuma darbus».- Pašreiz Sarmas ielā apskatāmo izstādi «Tepat ir labi – mans ielas stūris» arī ievada jūsu dzejolis, ko par parastām rīmēm nemaz nenosauksi. Vai tā arī domājat, ka tepat ir labi?Nav tā, ka nebūtu šur tur pabijis. Savā laikā ierīkojām drenāžu Sahalīnā, ir fotogrāfijas arī no turienes. Jau minētā «Zaļkalna cūka», kas izskatās tik latviska, patiesībā bildēta Kaukāzā. Bet arī paša mājās var atrast daudz ko interesantu.
