XIII Jelgavas Ledus skulptūru festivālā arī šogad piedalās tā vairākkārtējais laureāts un nesen lielajos Harbinas un Habarovskas konkursos uzvarējušais Kārlis Īle.
Tēlnieks Kārlis Īle dzimis Saldū (1974. gadā), jau bērnības gados pārcēlies uz Rīgu, dzīvojis Ainažos un citur Latvijā, kādu brīdi arī Somijā. Tomēr, ņemot vērā mākslinieka ilggadējo saistību ar mūsu pilsētas ledus skulptūru festivālu un faktu, ka vairāku starptautisko konkursu (arī pasaules čempionāta Ķīnas pilsētā Harbinā šosezon) lauri plūkti kopā ar Jelgavas aģentūras «Kultūra» direktoru Mintautu Buškevicu, jelgavnieki viņu lielā mērā uzskata arī par savējo.Pirmajās konkursa darbu radīšanas dienās Uzvaras parkā, kur no pirmdienas top festivāla ledus skulptūras, K.Īle gan nemaz tik bieži nebija sastopams. Kā varēja noprast no festivāla organizatoru un paša Kārļa telefoniski sniegtās informācijas, šajā laikā kaut kas tika intensīvi meklēts dažādās tirdzniecības un citās vietās. Saruna ar skulptoru notika tikai tad, kad šis «kaut kas» beidzot bija sadabūts.– Vai meklēji kaut ko festivāla darbam nepieciešamu? Varbūt tas ir tehnoloģisks noslēpums?Tas nav tehnoloģisks noslēpums, drīzāk jau radošs eksperiments. Tomēr visus trumpjus, pirms darbs tiek pabeigts, negribu atklāt.Laiku izmantoju lietderīgi, arī sēžot pie datora – izskatot skices un veicot pēdējos mērījumus, pirms doties leduskaujā. Jācīnās būs ne tik daudz ar konkurentiem, cik ar laika apstākļiem (saruna notika vējainās un siltās otrdienas vakarā – red.), to dēļ darba vajadzēja pārplānot.Ideja tika nobriedināta. Man raksturīgi sūtīt uz konkursiem nevis vienu, bet vairākas skices. Dažreiz gan teikuši, ka tas neesot īsti labi, jo organizatoriem rodas sajūta, ka mākslinieks nav pārliecināts, ko īsti grib. Bet tā taču ir taisnība – es nekad iepriekš neesmu līdz galam pārliecināts. Līdz pēdējam mirklim atstāju iespēju ko pamainīt atkarībā no situācijas. Galīgo izvēli cenšos izdarīt pēdējā mirklī, toties tad jau esmu pārliecināts par sava darba ražīgumu. Tā īsumā var raksturot manu stratēģiju.Protams, tajā ir arī zināma deva adrenalīna. Visu izdarīt ļoti savlaicīgi un tad skatīties, kā citi strādā, – tas nav priekš manis. Man vajag, lai ar laiku būtu mazliet «traki», tad atveras «otrā elpa» un ir cits redzējums uz lietām. Tikai tad vairs nav laika kļūdīties.– Ir nācies?Ir gan. Tepat Jelgavā reiz bija iecerēts skaists un sarežģīts darbs, lieli ledus bloki tika sazāģēti daudzās mazās šķēpelēs ar domu vēlāk tos saldēt kopā, veidojot lielu lodi. Bet uznāca plusi, saldēt vairs neko nevarēja, un mēs palikām ar milzīgu kaudzi šķēpeļu, ar kurām neko nevarēja iesākt.Bet tāpēc jau tas ir konkurss. Iespēja eksperimentēt atšķirībā no pasūtījuma darba arī ir konkursu priekšrocība. Te var meklēt iespējamā galējo robežu, brīžiem pat izaicinot fizikas likumus.– Ko veidosi šim konkursam – vai esi izdarījis galīgo izvēli?Jā, esmu gan. Naktī (uz trešdienu – red.) sākšu strādāt pie lielā darba. Naktī tāpēc, ka iepriekšējās dienas manai iecerei bija pārāk siltas. Izveidošu pamatmasu, un, ja temperatūra turpmāk turēsies vismaz ap nulli, tā saglabāsies.– Saglabāsies, bet tikai uz festivāla laiku. Nu varbūt līdz pavasarim. Vai tomēr nav žēl šķiest spēkus tik nenoturīgā materiālā kā ledus? Esi taču darbojies granītā, kokā, citos «nopietnos» materiālos.Turpinu to arī tagad. Nesen kopā ar Ģirtu un Gaitu Burvjiem (kuri pazīstami arī kā ledus tēlnieki) beidzām ilgtermiņa projektu – bronzas skulptūru grupu par godu Liepājas himnai. (Kopš pagājušā gada nogales Kūrmājas prospektā Liepājā mīt Imanta Kalniņa un Māra Čaklā leģendārās dziesmas «Pilsētā, kurā piedzimst vējš» bronzas tēli – Laivinieks, Vārna, Dzintara latvieši, Telefonists un Cilvēku mežs – red.)Kas attiecas uz ledu, tad …«pastāvēs, kas pārvērtīsies», reizēm pats sev atgādinu viedos Raiņa vārdus. Arī tēlnieks grib izdzīvot un tāpēc spiests sekot modes tendencēm. Pēdējos desmit, piecpadsmit gadus pasaulē ir ledus skulptūru popularitātes vilnis. Notiek arī akmens skulptūru simpoziji, arī man padomā pāris granīta darbiņu, bet pašreiz šajā jomā nav tā apgrozījuma.– Modes vilnis – ledus, modes vilnis – granīts, tad jau tēlniecība arī seko modei?Jā, tā sanāk, un bez granīta viļņa bijis arī, piemēram, marmora modes vilnis.– Granīts un marmors tomēr dzīvo daudz ilgāk par ledu.Tas nav tik viennozīmīgi. Gadījies novērot arī tā – tiek uztaisīta granīta skulptūra, notiek pompoza atklāšana, bet pēc pusgada tā nevienam vairs īsti nav vajadzīga. Apaug ar nezālēm vai sūnām, jāpucē un jātīra. Visiem apnikusi, tikai traucē dzīvot.Uztaisi ledus skulptūru – tā dod cilvēkiem savu vēsti konkrētajā brīdī, un labi. Atmiņā paliek tikai patīkamās emocijas, pārējais izkūst un aiztek, un atbrīvojas vieta jauniem darbiem. Tad jau daudz skumjāk ir ar koktēlniecību, kas pēc gadiem pieciem sāk pelēt, pēc desmit gadiem kļūst vēl nesmukāks – bojāeja notiek lēnām. Ledus (līdzīgi kā smilšu) skulptūras mūžs ir tieši tik garš, lai tā spētu sagādāt cilvēkiem prieku, bet neapniktu.– Tad jau, pēc tavām domām, ledus ir tikpat nopietns tēlniecības materiāls kā citi?Ir dažādi. Ļoti augstas kvalitātes konkursiem un festivāliem līdzās ir tādi, kur taisa tikai «mikimaušus». Lai gan vajadzīgi arī tādi. Ledus tēlniecību var salīdzināt ar mūziku, kas izskan, – arī tā taču var būt ļoti dažāda. Turklāt skulptoram, tāpat kā mūziķim, jābūt virtuozam, ilgi «muļļāties» nedrīkst. Koncerts beidzās, kur tā skaņa palika? Vai nebija žēl spēlēt? Vai tā bija klasika vai popkultūra, tas atkarīgs no mākslinieku un organizatoru gaumes un sirdsapziņas.– Kur šādā dalījumā vieta Jelgavai?Atlases kritēriji ir pietiekami augsti, lai šeit būtu lēta popkultūra. Bet nav arī ļoti stingra noteikuma – tikai tā un ne citādi. Ja turpinām analoģiju, Jelgava ir tāds eksperimentālās mūzikas festivāls.
