Ieva Jākobsone–Bellomi ir jelgavniece. Jau trešo gadu Ieva dzīvo Pekinā, uz kurieni viņu aizvedis darbs un interese par Ķīnu, tās sabiedrību, kultūru un vēsturi. Pirmo reizi jelgavniece Ķīnā pabija 2006. gadā, mācoties universitātē Amerikā un specializējoties tieši Āzijas biznesa menedžmentā. Pēc nepilniem sešiem gadiem viņa atgriezās Ķīnā, sākot darbu Latvijas vēstniecībā kā ekonomikas un komercjautājumu padomniece un Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras pārstāvniecības vadītāja.
Šajā Gregoriāņu 2015. gadā ķīniešu jaunais gads sākas 19. februārī. Manā gada plānotājā pie otrā mēneša 19. datuma ir sarkana atzīme «chun jie» (pavasara brīvdienas/svinības – ķīniešu val.). Lai gan oficiālās brīvdienas Ķīnā noteiktas no 18. līdz 24. februārim, ķīnieši savu lielo migrāciju mājup, uz ģimenes apvienošanās svētkiem, sāk jau 4. februārī un nereti darbā atgriežas tikai marta sākumā. Darbīgajā Ķīnā ražīguma un ražošanas duna šajā mēnesī ir pieklususi, un Pekinā var izbaudīt zilas debesis un sauli (tuvējās Hebejas provinces ražotnes ir slēgtas un gaisa piesārņojums vismaz uz svinību laiku neapdraud).
Jaunā gada svinību datumam nav tikai tradicionāla nozīme, bet arī praktisks pielietojums. Tā, piemēram, ķīnieši atzīmē savu dzīves gājumu pēc plūstošā ķīniešu gada rimta. Katru gadu dzimšanas diena, piemēram, otrā mēneša otrā diena, iekrīt citā Gregoriāņu kalendāra datumā. Turklāt gadu skaitīšanā ķīnietis saskaņā ar tradīcijām ir gadu vecāks nekā mēs. Pēc rietumu manieres es pašlaik esmu 36 gadus veca, bet ķīniešu skatījumā – 37. Viens no izskaidrojumiem ir tāds, ka ķīnieši pieskaita dzīves gadiem šajā pasaulē arī tos deviņus mēnešus, ko mazais aizvada mātes puncī. Kā nozīmīgākie svētki mazulim ir 100. diena, kas teorētiski iezīmē tā pirmo holistisko dzīves gadu.
Ķīniešu Jaunais gads ir izteikti ģimeniski svētki. Nereti cilvēki no laukiem, kuri devušies uz pilsētu strādāt, šajā laikā mēro simtiem un tūkstošiem kilometru, lai svētkos būtu kopā ar saviem tuvajiem. Parasti ģimenes galva dodas darba meklējumos uz lielajām megapolēm (lielākoties strādājot būvniecībā) uzreiz pēc Jaunā gada svinībām un atgriežas mājās pirms nākamā gada svētkiem ar lielāku vai mazāku sakrātu bagātību, kuru tad laukos palikušie (bērni, sieva, vecāki) izmantos, lai izdzīvotu līdz nākamajai atkalredzēšanās reizei. Ķīnas vidienē nereti sastopami pussagruvuši ciemi ar tukšām ielām un sašķobītām māju logu ailām – šajos ciematiņos mīt vecvecāki un mazbērni, nabadzības un bezdarbības mākti, dzenājot noplukušus šuneļus pa saulē un putekļos nokaitētajām ietvēm.
Šis laiks tiek saukts par lielāko tautas migrāciju pasaulē. Jaunā gada periodā vien darba migranti ieplānojuši vairāk nekā 3,4 miljardu ceļojumu ar lidmašīnu, vilcienu, autobusu, mašīnu, divriteni… un, ļoti iespējams, kājām. Diemžēl ne visiem ģimenes atkal apvienošanās brīdis ir viegls un raits. Netālu no mūsu mājām Pekinā jau vairāk nekā nedēļu darba migranti piketē iepretim nekustamo īpašumu kompānijas vārtiem. Šie mazie piketi notiekot katru gadu – kompānijas īpašnieki līdz pēdējam vilcinās izmaksāt saviem darbiniekiem algu, savukārt strādnieki, savilkuši deķīšus vienkopus un iekūruši elektriskās plītiņas, dzīvo pie firmas vārtiem un gaida atlīdzību par savu darbu līdz pat pēdējam mājās braukšanas brīdim. Policijas patruļa atbrauc, lai uzraudzītu, vai nav kādi politiska rakstura uzraksti un sabiedriskās nekārtības, bet neiejaucas.
Svinības mājās tikai savējiem
Ķīniešu Jaunā gada māju svinību oficiālā daļa (sēšanās pie galda) parasti notiek ap sešiem septiņiem vakarā. Ap astoņiem tiek ieslēgts televizors, lai sekotu līdzi Ķīnas nacionālās televīzijas Jaunā gada pārraidei (Ķīnas slavenību triumfa parāde). Šo pārraidi translē visā valsts teritorijā (lai gan pārklāj vairākas platuma joslas, tā ir vienā laika zonā, proti, viss notiek pēc Pekinas laika), un gandrīz katrs piektais pasaules iedzīvotājs līksmo līdzi šīm dziesmu un deju performancēm vairāku stundu garumā. Kā «laowai» (grūti iztulkojams ārzemnieka apzīmējums mandarīnu valodā, kas varētu nozīmēt «vecais, kas ārpus», proti, tas, kurš nav mūsējais) tikt uzaicinātam uz ķīniešu mājas Jaunā gada svinībām ir diezgan neiespējami (pirms pāris gadiem gan piedalījos viena ķīniešu paziņas oficiālajā vakariņu daļā, kas notika restorānā, bet dalību mājas svinībās atteicu, jo traucēt mājas mieru neesot smalkais stils). Tādēļ sapratne par ķīniešu Jaunā gada svinībām ir vairāk pēc aptaujāto paziņu nostāstiem.
Mūsu pusē, Ķīnas ziemeļos, galvenais svētku mielasts ir pelmeņi («jaozi») – pildīti ar gaļu, lokiem, seleriju, sojas mērci un citām man vēl nezināmām ķīniešu garšvielām. Ķīnieši pelmeņu taisīšanu uzskata par būtisku ģimenes atkalapvienošanās komandas darbu, kurā tiek iesaistīts liels un mazs. Lai gan dienvidnieki zobojas par ziemeļniekiem, ka mums jau neesot nekā cita, ko ēst, kā tikai pelmeņi, labu «jaozi» ar sojas mērci noteikti iekļauju savu mīļāko ēdienu saraksta sākumā. Vietējā «būcenītī» (piebāztā un smacīgā vienas istabas ēstuvē, kuras vienā malā ap pavardu darbojas branga, nosvīdusi ķīniete, gatavojot pelmeņus un makaronus turpat uz vietas) ir visgaršīgākie «jaozi» visā Pekinā (un 20 gabalu maksā tikai 1,13 eiro). Mūsu ķīniešu «ayi» (dēla Andreasa auklīte), izdzirdot, ka mēs vēlamies uz ķīniešu Jaunā gada svinībām izmēģināt pelmeņu taisīšanu, skarbi noskaldīja, ka pildījumu viņa mums pagatavos pati, jo šis posms ir īpaši svarīgs labu «jaozi» tapšanā un mēs, rietumnieki, nespēsim savienot garšvielu un dārzeņu buķeti pareizajās proporcijās. Starp citu – pelmeņus ēd tieši pusnaktī starp veco un jauno gadu. «Jaozi» tiek uzskatīti par pārticības simbolu, jo to forma atgādina senās ķīniešu naudas dozītes. Vēl runā, ka, aizlokot mīklas maliņas (pildījums tiek ietīts mīklā un mīklas malas augšā ar pirkstiem sakniebtas kopā), pelmeņu taisītājs ieloka «jaozi» sev laimi un pārticību.
Horoskopu zīmē
Kā jau visus, kuriem ir priekšā jauns laika cēliens (un iespēja sevi mainīt un darīt labāku), arī mani interesē, kāds tad būs jaunais koka kazas gads. Šķiet, Ķīnas horoskopiem tiek piešķirta arvien nopietnāka nozīme, un arī es pēdējos gados vairāk pieturos pie ķīniešu holistiskā skatījuma uz pasaules kārtību. Aptaujātie ķīnieši diezgan piesardzīgi izturas pret koka kazas gadu. Pirmkārt, tas ir kazas gads, un šā dzīvnieka raksturiezīmes mums, latviešiem, ir diezgan kopīgas ar ķīniešu uzskatiem. Otrkārt, nākamais gads ķīniešu skatījumā nav pilns gads. Parasti pilna gada ritējumā ir četri gadalaiki, bet koka kazas gadā būs tikai trīs – vasara, rudens un ziema, jo pavasaris ķīniešiem jau ir sācies pirms pāris nedēļām vecajā gadā. Tā kā ķīnieši uzskata, ka šis gads nebūs auglīgs un labu nesošs, nākamajā gadā viņi izvairīsies gan plānot kāzas, gan arī ģimenes pieaugumu. Nesen vietējā žurnālā izlasīju, ka ķīniešu ģimenes pat esot ieplānojušas ķeizargriezienus pirms laika, lai tikai pēcnācējs nebūtu dzimis koka kazas gadā. Tāpat mūsu paziņas – itāļu un ķīniešu ģimene – neplāno ģimenes pieaugumu, bet paredzējuši nogaidīt vēl vienu gadu. Kā vienots ķīniešu skatījums par zīmju ietekmi uz gada gājumu – ja esi dzimis attiecīgās zīmes gadā, tad tev tas nebūs pārāk veiksmīgs. Tādēļ, lai aizsargātu sevi no ļaunas acs, ķīnieši iesaka vilkt sarkanas krāsas apģērbu, it īpaši apakšveļu. Un vietējos lielveikalos pēkšņi kā sarkanas rozes krāsu burzmā uzplaukuši koši sarkanas apakšveļas stendi. ◆
