Braucot no Elejas uz Vilci un Tīsos nogriežoties pa kreisi, sākas pamatīgs dzelzsbetona plāksnēm klāts ceļš uz vienu no Latvijā palikušajām krievu armijas raķešu bāzēm.
Braucot no Elejas uz Vilci un Tīsos nogriežoties pa kreisi, sākas pamatīgs dzelzsbetona plāksnēm klāts ceļš uz vienu no Latvijā palikušajām krievu armijas raķešu bāzēm.
Ja vien galapunktā skatam nepavērtos īsta postaža, braucot pa plašo, betonēto ceļu ar papeļu rindām abās pusēs, varētu noticēt, ka gluži kā filmā mūs sagaidīs formā tērpts ražens ģenerālis. Taču nekā – par padomju armijas varenību liecina vien ceļš un raķešu bāze, kas turklāt Latvijā nav tā lielākā.
Ierodoties objektā tagad, kad no visa pāri palicis nav gandrīz nekas, pārņem skumjas par lietām, ko varēja nosargāt, bet negribēja. Protams, tam ir daudzi pamatojumi – galu galā ko gan mazā Latvijas armija iesāktu ar visā valstī izkaisītajiem padomju militārajiem objektiem? Kur pašvaldības ņemtu līdzekļus tām mantojumā atstātu ēku uzturēšanai? Tomēr gribas domāt, ka kaut ko darīt lietas labā bija iespējams. Grūti spriest, vai lietderīgi varētu izmantot raķešu bāzes teritoriju, kas tagad atrodas VAS «Latvijas valsts meži» pārziņā, bet pagastam piederošās armijas dzīvojamās mājas gan varbūt bija iespējams likt lietā. Galu galā, krievu armijai aizejot, tās esot bijušas gandrīz tūliņ apdzīvojamas. Un noteikti ne sliktākas kā pilsētās tik pieprasīto daudzstāvu namu dzīvokļi. Kā piemēru var minēt kaut vai to, kā Liepājā tiek izmantota bijusī kara ostas teritorija, kur ar mākslu un jaunatni saistīti projekti seko cits citam.
Pat tagad, kad šķiet, ka no bāzes un dzīvojamā masīva jau paņemts viss, apciemotāju šajā teritorijā netrūkst. Arī postažas skats mainās, ne tikai gadiem, bet mēnešiem ejot. Vēl pirms gada dažai labai dzīvojamai ēkai bija pāris stāvu, bet nu drupas neslejas augstāk par pirmo. Izvandīts un pārlūkots ir viss, tā teikt, saimniecībā noderēs. Vislielākais guvums, visticamāk, tika tiem, kas pirmie ieradās krāsainā metāla meklējumos, kad bāzes teritorijā vēl bija lielās siltumtrases caurules. Tagad pāri palikušos būvgružus labākajā gadījumā varētu izmantot kāda meža ceļa uzbēršanai.
VAS «Latvijas valsts meži» darbinieks Jānis Kaprāns stāsta, ka iesākumā bāzes šahtām, lai kāds tur neiekristu, uzlikti dzelzs vāki, bet pēc neilga laiciņa tie jau bijuši nocelti un aiznesti. Tagad «Latvijas valsts meži» šahtas pamatīgi aizbetonējuši. Nejauši iekrist tajās nevar, bet iekšā tikt iespējams. To gan nav ieteicams darīt, ņemot vērā, ka arī iekšpusē netrūkst caurumu daudzu metru dziļumā, un, pazemes tumsā tādu nepamanot, pastaiga pa bāzi var beigties visai traģiski.
Kaut vai mazliet ieejot pazemē, sajūta ir visai baisa ne tikai tumsas un iespējamās savainošanās dēļ, bet arī tāpēc, ka neomulīgo iespaidu pastiprina dedzināšanas pēdas. Dedzinātāji, visticamāk, bijuši krāsainā metāla kārotāji, kas tā atbrīvojuši vadus no izolācijas.
Ir dabūti līdzekļi, un «Latvijas valsts meži» drīzumā gatavojas novākt arī dzeloņdrātis (tās mežā stiepjas daudzu kilometru rādiusā ap raķešu bāzi), lai tajās nesapītos un nesavainotos meža dzīvnieki.
Sāga par dārgmetāliem
Klīst runas, ka raķešu šahtās pašā apakšā apmēram 40 metru dziļumā atrodas biezas titāna plāksnes, kas kalpo kā atbalsts raķetes palaišanai. Pamatam jāiztur vairāk nekā tūkstoš grādu temperatūra (0,5 metrus bieza tērauda plāksne, virszemes raķeti palaižot, sakūstot gluži kā sviests uz siltas maizes). Tomēr paliek jautājums – vai tiešām vienas raķetes palaišanai padomju armija būtu ziedojusi tik daudz dārgā metāla? Par padomju nesaimnieciskumu dzirdēts ne mazums, un kāpēc lai šī reize būtu izņēmums. Ja kādam rodas vēlēšanās doties titāna meklējumos, jāpiebilst, ka šahtas ir daļēji applūdušas un pašā apakšā tikt praktiski nav iespējams.
Sāga par atrakciju parku
Pagaidām neviens naudīgs cilvēks Vilces raķešu bāzi privātīpašumā iegādājies nav, bet mēģinājums esot bijis. Pēc padomju armijas aiziešanas, kad bāze vēl nebija izlaupīta, kāds interesents gribējis to nopirkt, lai izveidotu atrakciju parku. Jau nākamajā dienā par pircēju ieinteresējušies drošības dienesti (galu galā nevienam nav zināms, kas īsti slēpjas zem ūdens pazemē), un tā arī atrakciju parks palika neizveidots. Lai gan ideja par tā izveidi raķešu bāzē, īpaši jau ārzemju tūristiem, noteikti liktos interesanta, šim nolūkam būtu nepieciešami milzīgi līdzekļi.
Sāga par lielo ķirbi
Ja kādam apkārtnē izaug pamatīga lieluma ķirbis vai saulespuķe izstiepjas garāka par pieņemto, kā iemesls nereti tiek minēta raķešu bāzes radioaktīvā ietekme. Vai tā patiešām ir, pārliecināts nevar būt neviens. Tiesa gan, radiācijas līmenis esot mērīts un ir normas robežās.
Sāga par caurumu sētā
Armijnieki ar apkārtnes civiliedzīvotājiem sadzīvojuši labi. Interesanti, ka iemesls esot bijis caurums žogā. Kamēr bāze bija tikai militārs objekts, to brīvi pamest varējuši tikai augstākās pakāpes virsnieki, bet pārējie šim nolūkam izmantojuši caurumu žogā. Pēc šņabja uz veikalu kaut kā jātiek, bet gaidīt, kamēr tiks piešķirta augstāka dienesta pakāpe, būtu mazliet par ilgu. Tad nu arī pēc šņabja gājuši, ar vietējiem runājuši un nebūt nav dzīvojuši tik noslēgti, kā augstākajai padomju armijas vadībai būtu gribējies.
Sāga par kvēlo sveicienu draudzīgajai Francijai
Katrai raķetei, kaut arī tās pacelšanās būtu paredzēta tikai teorētiski, ir ieplānots galamērķis. Armijnieku aprindās jokots, ka Tīsu bāzes raķetes ir «gorjačij privet družeskoi Franciji» (kvēls sveiciens draudzīgajai Francijai). Labi vien ir, ka šis kvēlais sveiciens netika nodots. Diezin vai Marija Naumova tagad tik brīvi franču šansonus mūsu publikai dziedātu, nemaz jau nerunājot par ciemošanos francūžu zemē.
Jau septiņdesmitajos gados, bāzi pārveidojot par sakarnieku skolu, tajā vairs nebija taktisko ieroču, jo raķetes bija morāli novecojušas un jaunās vairs nevarēja no vecajām šahtām palaist, kā arī objekts tika uzskatīts par potenciālo pretinieku atklātu.
Sāga par lidojošiem spokiem
Ja kāds jums stāsta, ka Tīsu raķešu bāzē spokojas mazas, lidojošas radības, tā visdrīzāk nav taisnība. Vienkārši bāzes pazemes ejas ir kā radītas, lai tur ziemas guļā noliktos sikspārņi, jo dabīgas alas, īpaši jau Zemgalē, ir retums un lidojošajām pelēm jāiztiek ar dažādiem pagrabiem.
