Jelgavas Kurlmēmo skola direktora dēla Viktora Bendrupa atmiņās.
Pēc Ozolnieku pensionētā inženiera Gunāra Barupa ierosmes «Zemgales Ziņām» atmiņas par Jelgavas Kurlmēmo skolu uzticēja viņa bērnības līdzgaitnieks rosīgs trimdas sabiedriskais darbinieks Viktors Bendrups. Viņš ir šīs skolas direktora Paula Bendrupa (1887 – 1967) dēls. Sirsnīgā, Jelgavu mīloša cilvēka vēstulē, kas atceļojusi no Austrālijas, V.Bendrups sistematizējis personības un notikumus par laiku no divdesmito gadu vidus līdz iesaukumam vācu darba dienestā. Publikācijas sagatavošanā izmantots arī Ulda Rozenvalda raksts «Pauls Bendrups vadīja Jelgavas kurlmēmo skolu», kas bija publicēts «Zemgales Ziņās» 1997. gada 17. aprīlī. Apgūst valodu, ko nekad nav dzirdējis Jelgavas Kurlmēmo skolā mācījās bērni no Zemgales un Kurzemes, skaits caurmērā turējās ap simtu. No rīta pēc brokastīm visi skolēni kopējā gājienā devās uz skolas ēku, kur notika mācības. Diemžēl nevaru tās sīkāk aprakstīt, jo tolaik man, zeņķim, tādas lietas daudz neinteresēja. Prātā palicis, ka pirmajos mācību gados skolotājs ar mentnītes palīdzību mēģināja bērnam attiecīgi novietot mēlīti atsevišķu skaņu izrunāšanai. Ikviens var iedomāties, kādas grūtības pastāv nedzirdīgam bērnam iemācīt valodu, kuru viņš nekad nav dzirdējis. Kādas zināšanas un pacietību tas prasa no skolotājiem, lai to varētu sasniegt! Bērniem pašiem bija sava zīmju valoda, ko skolā nemācīja, bet viņi apguva no vecākiem. Taču šī valoda arī dažkārt noderēja skolas mācībās. Arī mēs, skolotāju bērni, kas dzīvojām skolā, pagalmā rotaļājoties bijām tīri labi iemācījušies kurlmēmo zīmes. Absolvents atvēris savu darbnīcuMācības ilga desmit gadu. Šajā laikā skolēnam iemācīja rakstīt, lasīt, nolasīt no lūpām, kā arī visas pārējās skolas zinības līdz attiecīgai pakāpei. Katrs bērns apguva kādu arodu, lai tas varētu dzīvē «nostāties uz savām kājām». Meitenēm tā parasti bija šūšana, zēniem – atslēdznieka, kurpnieka vai galdnieka darbi. Ir zināmi gadījumi, ka skolas absolvents vēlākos gados pat atvēris savu darbnīciņu. Visi audzēkņi strādāja skolas palīgsaimniecībā, kuras platība bija pieci hektāri. Tajā bija govis, divi zirgi, cūkas, sakņu un augļu dārzs. Katram skolotājam bija ierādīts gabaliņš ģimenes dārziņam. Svētdienās skolēni spēlēja futbolu, galda tenisu, novusu, šahu, dambreti. Dārzā bija uzstādītas arī līdztekas, kur varēja izvingroties. Novusa sacensībās zēni guva panākumus pilsētā. Skolēns Mārtiņš Gulbis kļuva par labu šahistu, pat saņēma godalgas. Vienreiz sacensībās gan atklājās, ka aiz Mārtiņa muguras stāvēja «lieli meistari», kuri, viņam nedzirdot, centās pamācīt pretinieku, kā pareizi jāspēlē. Skolēnu deklamācijas un teātrisMazākiem bērniem brīvajā laikā populāra bija «klašu lēkšana». Ziemās uz Hercoga Jēkaba kanāla ledus daudz slidoja un spēlēja hokeju. Vēlāk, kad kanālu aizbēra, skolai bija sava slidotava. Tai bija arī kinoprojektors, ar kuru vakaros uz lielā ekrāna rādīja, protams, vecās «mēmās» mākslas filmas, piemēram, «Pats un Patašons». Ziemassvētkos lielajā skolas zālē notika priekšnesumi – deklamācijas, arī vingrošana ar «piramīdām». Vienu gadu ar visiem tērpiem un dekorācijām bija uzvesta Annas Brigaderes pasaku luga «Sprīdītis». Vasaras brīvdienās lielākā daļa bērnu devās uz mājām pie vecākiem, skolā palika tikai daži, kam citu māju nebija. Apbrīnojama mērķtiecība un darba spējasSkolas priekšnieks bija mans tēvs Pauls Bendrups. Viņš dzima 1887. gadā Līvbērzes pagasta Mežsargos. Pēc 1905. gada nemieriem tēvs pārcēlās uz Pēterburgu. Ar citu uzvārdu viņš tur ieguva skolotāja tiesības un paralēli darbam vācu draudzes skolā ķeizarienes Marijas kurlmēmo skolotāju kursos papildus apguva šo kvalifikāciju. 1920. gadā atgriezās Latvijā un uzņēmās Jelgavas Kurlmēmo skolas vadību. Ģimenē bijām māte Sofija, brālis Boriss (dzimis 1920. gadā), māsa Marija (dzimusi 1924. gadā) un es, kas piedzimu 1925. gadā. Dzīvoklis bija mājā Dambja ielā. Tā ir saglabājusies. Kārļa Ulmaņa autoritārās varas laikā tēvu iecēla par Jelgavas pilsētas valdes locekli. No rīta viņš vadīja stundas skolā, pēc tam ar velosipēdu vai kājām devās uz pilsētas valdi, kur strādāja līdz vēlai pēcpusdienai. Tiešām bija jāapbrīno viņa darba spējas un mērķtiecība (P.Bendrups tika apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni – red.)Hercoga Jēkaba kanālā iekritušaisNo skolotājiem palikuši atmiņā Osvalds Krūms, kurš bija arī saimniecības pārzinis, Artūrs Baumanis, Augusts Klēģeris, Ernests Ulmanis, Jēkabs Vēzis, Valija Liepiņa, Lilija Tikuma, Marija Ulmane un citi. Bija arī mācītājs Vilāns. Skolas beidzējiem rīkotas kopīgas iesvētības baznīcā.No instruktoriem atceros atslēdznieku un kurpnieku meistarus Blūmus, kuri nebija radinieki, galdniekus Groskopu, Medni un Indriķi Kiperu. Nevaru atcerēties pēdējā galdnieku instruktora vārdu, kaut gan redzu viņu kā dzīvu savu acu priekšā. Es bieži pa vakariem iegriezos galdnieku darbnīcā, kur taisīju visādus sīkumus, piemēram, bilžu rāmīšus un zeķu lāpāmās sēnītes. Palīgsaimniecību pārzināja Pavlovskis. Viņa palīgs bija skolas absolvents Jānis Braunfelds. Atceros arī vecāku vīru Ansi Kānu, kurš dzīvoja skolā un kurināja lielo centrālapkures krāsni. No skolas apkārtnes atmiņā palikusi konfekšu fabrika «Gauja», kas atradās Kungu ielā un specializējās uz «īrītēm» un «gotiņām». Mēs, bērni, tur pirkām «atgriezumus», par desmit santīmiem varējām dabūt lielu tūtu. Rudeņos Jelgavā rīkoja gadatirgus, kur bija «laimes akas», bumbiņas sviešana klauna mutē un citādas brīnumainas lietas. Atceros vīru, kurš pārdeva «lakstīgalu mēlītes». Es arī vienu tādu nopirku, bet, lai kā nenopūlējos, nekādu skaņu nevarēju izvilināt. Gar mūsu māju gāja Hercoga Jēkaba kanāls. Tā krastā bija kāpnītes, kuras izmantojām, vasarās smeļot ūdeni puķu laistīšanai. Vienu vasaru ūdens kanālā bija ļoti zems, vēl zemāks par pēdējo pakāpienu. Es toreiz biju mazs puika, vēl skolā negāju. Liecoties ar spaini, pārcentos un ievēlos ūdenī. Labi, ka kanāls nebija pārāk dziļš. Viegli izrāpos krastā. Reiz sabiedrībā, kur daži lepojās ar saviem panākumiem un piedzīvojumiem, es kā joku teicu: «Tas viss, ko jūs sakāt, ir štrunts! Neviens no jums nav iekritis uz galvas un arī neiekritīs Hercoga Jēkaba kanālā…»
