Vircavas evaņģēliski luteriskā draudze pulcējas Jelgavas novadā vecākajā mūra baznīcā.
Maija trešās svētdienas saulainajā pēcpusdienā baznīcā Lielvircavā manāma liela rosība, jo paredzētas kristības. Mācītājs Jānis Tālums, no rīta paspējis novadīt dievkalpojumu Bērzes evaņģēliski luteriskajā draudzē, steidz rakstīt kristību apliecības, konsultēt kādus vecākus, kuriem šis notikums vēl tikai priekšā, sveicināties un neuzkrītoši rīkot savus palīgus. Viņus gan īpaši skubināt nav vajadzības. Gadu gadiem zināms, kā sakārtot altāri, kur salikt ziedus un iedegt sveces, lai satikšanās ar Dievu baltajā un gaišajā ēkā varētu sākties.Lai nebūtu ķeksīša pēc «Kristības cenšamies organizēt ne biežāk kā reizi mēnesī. Vēlams dievkalpojuma laikā. Gadās, ka ģimene grib atsevišķi. Tad tas notiek sestdienā vai kādas darbadienas vakarā. Taču arī tad radām svētku atmosfēru ar mūziku. Lai šis notikums paliktu atmiņā, ka nav bijis tikai ķeksīša pēc,» stāsta J.Tālums, kurš «gana» četras draudzes. Ne tikai Lielvircavā un Dobeles novada Bērzē, bet arī Bauskas novada Vecsaulē un Jaunsaulē. Mācītājs pauž gandarījumu, ka šoreiz 12 kristāmo pulciņā daudz vietējo – četri platonieki un pieci sesavnieki. Arī viņus J.Tālums uzskata par savējiem, jo vairāk nekā 30 gadu pats dzīvo Sesavas pagastā. Redzējis, kā tur mainās paaudzes un izaug bērni. Priecājas par tiem, kas dzīvē izvēlējušies iet kristīgu ceļu, un skumst, ja šī apņemšanās izrādījusies virspusēja.«Daži grib kristīt savus bērnus, bet paši nav kristīti. Savukārt tādu, kas nav laulāti, ir ļoti daudz. Tā ir pēdējo laiku tendence – pāris dzīvo kopā vairāk nekā desmit gadu, piedzimuši vairāki bērni, bet savas attiecības Dieva priekšā viņi nav nokārtojuši. Gan lūgšanās, gan runājot mudinu to beidzot izdarīt,» pieņemt Dieva svētību laulībā aicina mācītājs.Plāno remontēt fasādiVircavas evaņģēliski luteriskā baznīca savu atdzimšanu pēc 35 izpostīšanas gadiem piedzīvoja 1992. gadā. Draudzes priekšnieka vietnieks Ojārs Kleķeris, kurš pats šajā dievnamā iesvētīts 1953. gadā un vēl atceras «seno godību», kad baznīca uz Dieva vārdu klausīšanos bijusi pilna, stāsta, ka skats atklājies diezgan nožēlojams. Taču pamazām baznīca pārtapusi gaišā un mājīgā namā. Daudz darba un pūļu ieguldījis iepriekšējais draudzes priekšnieks Verners Bērziņš. Viņa vadībā atjaunota grīda, kā arī 2002. gadā organizēti lielie restaurācijas darbi. Lielākoties – Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņu izpildījumā. Viņi pilnīgi no jauna izveidoja altāri un altāra sētiņu, krāsoja sienas un organizēja solu izgatavošanu kādā darbnīcā Cēsu pusē. Tikai kancele tika uzticēta restauratoru firmai, kas darbojas Rundāles pils muzeja paspārnē. Ar šo vietu Lielvircavas baznīcai ir īpaša saikne, jo uz Rundāli, lai glābtu no iznīcības, savulaik aizvesti iepriekšējā dievnama interjera fragmenti. Daļa atgūti un iestrādāti jaunajā veidolā (kancelē), citus izmantot nav bijis iespējas. Kādi fragmenti, piemēram, kanceles jumtiņš, pazuduši, vēl citi kalpojuši par paraugu – altāra glezna bijusi tik sacaurumota, ka tās vietā izgatavota identiska kopija, bet oriģināls atdots atpakaļ Rundāles pils muzejam, stāsta O.Kleķeris.Šogad pārmaiņas sāks piedzīvot baznīcas fasāde. Mācītājs lēš, ka vajadzētu pietikt ar līdzekļiem, ko dievnams cer saņemt no kultūras pieminekļu aizsardzības organizācijām, un pašu naudu, kas iekasēta par baznīcas zemes nomu.Pašu platonieku maz Mācītājs Lielvircavas draudzi raksturo kā visnotaļ darbīgu un aktīvu. Dievnams tiek uzturēts siltumā un kārtībā. Draudze regulāri rīko talkas. Pēc dievkalpojumiem baznīcēni neizklīst, bet sēžas pie kopēja tējas un kafijas galda. Populāras kļuvušas arī ekskursijas, kurās tiek aicināti piedalīties visi apkārtnes ļaudis. Piemēram, šogad draudze plāno doties uz Biržiem Lietuvā. Dievnamā bieži uzstājas dažādi kori un mūziķi.Tomēr tā visa baudītāju, kā arī Dieva vārdu klausītāju gan varētu būt vairāk, sūrojas J.Tālums. Lai gan draudzē reģistrēti aptuveni simts locekļu, uz dievkalpojumiem ierodas labi ja trešdaļa, un tikai aptuveni desmit no viņiem ir platonieki. Pārējie brauc no Jelgavas, Rīgas, Bauskas un citām tuvākām un tālākām vietām. Arī Elīna un Renārs Gumbeļi ceļu uz Lielvircavu mēro no Bauskas. «Par šo baznīcu mums pastāstīja draudzene. Diezgan ātri izlēmām par kristībām, iesvētībām un laulībām un no pagājušā gada rudens braucam uz Lielvircavu. Attālums netraucē. Uzrunā miers un gaišums, kas te valda,» atzīst Elīna. Savukārt Renārs ievērojis – kopš kļuvis baznīcāgājējs, viņa dzīvē vairojusies atbildības izjūta, stiprinājusies saticība ģimenē un «domas vairāk sienas pie svētā un varenā Dieva».Svarīga pēctecība Lielvircavas draudzi jau piecus gadus par savu sauc arī lauksaimnieki Māris un Iveta Leitlandi no Rundāles puses. Viņi ne tikai apmeklē dievkalpojumus, bet arī aktīvi iesaistījušies draudzes saimnieciskajā dzīvē. Kā teic Māris – lai būtu mājīgi, patiktu sev un citiem.«Piedalīties ir svarīgi. Ja skatāmies – ir ļoti daudz kristīto, bet reti kurš atbrauc un noziedo to «piecīti». Taču kādēļ kristīties, ja nav pēctecības! Baznīca ir, lai tavs bērns un mazbērns vēl varētu te atnākt,» pauž Iveta. Arī viņu šī vieta «paņēmusi» ar mieru, ko izstaro baznīca un mācītājs, kurš atšķirībā no citiem nemēdzot «bikstīt» un pārmest saviem baznīcēniem. Piesaistījušas arī nesabojātās cilvēku savstarpējās attiecības un labestība, ar ko joprojām pilna 16. gadsimta nogalē celtā un dramatiskus laikus piedzīvojusī baznīca.
