Ķermeņa un stājas veidošanā ieguldīts laiks un darbs ceļ arī pašapziņu
Sertificēta fizioterapeite Līga Sprūde neielaižas diskusijās par kosmiskām enerģijām, kas caurstrāvo cilvēka vertikālo asi un savieno ar Visuma enerģētisko apriti. Nepieciešamībai turēt taisnu muguru ir atrodams daudz vienkāršāks skaidrojums, viņa teic un salīdzina ķermeni ar māju.Svarīgi pieslēgt prātu«Būtiski apzināties savu stāju – kā es eju, kā sēžu. Kāda esmu, kad slinkoju, un kāda – kad pacenšos. Svarīgi saprast, ka veselības dēļ ir vērts pacensties,» saka L.Sprūde. Kad cilvēks sāk apzināti pievērst uzmanību savai stājai, pārņem zināms azarts: pavērot skatlogos, vai es slāju garām vai tomēr defilēju. Pašam varbūt liekas, ka viss kārtībā, bet spogulis ir nežēlīgs – mīļā, tev aug kupris. Visas problēmas sarāpušās un sēž skaustā, esi galīgi zem tām sakņupusi. Izjūtas var maldināt, tāpēc kontrolei vēlams izmantot spoguli. Vecāki un bērni nereti ir spogulis viens otram.L.Sprūde fizioterapiju – ārstniecību ar kustībām – apvieno ar pilatēm, ārstniecisko vingrošanu. Pilates viņa izvēlējusies tieši šīs apzināšanās, prāta līdzdalības dēļ. «Ja tu vingro, bet domās plāno – tūlīt pēc bērniem uz bērnudārzu, tad vīram vakariņas, veļa arī jāgludina, laiks ir vienkārši nomests zemē. Vingrojot jādomā par to, ko daru, piemēram, paceļu roku. Kādi muskuļi to paceļ un kā es jūtos, kad es tiešām paceļu roku.» Vingrojuma efekts ir dubults, ja cilvēks nevis «mokās ar presīti», bet iedziļinās, ar domām izseko, kuri muskuļi tagad strādā. To labi var just, ja, guļot uz muguras, taisa tiltiņu. Sākumā ceļ iegurni, tad jostasvietu, tad «skriemeli pa skriemelim» atrauj no zemes muguru, līdz paliek tikai uz plecu daļas un pēdām. Apgrieztā secībā dara to pašu, līdz atgriežas sākuma pozīcijā.Klibo un veļasLiela nozīme stājas veidošanā ir līdzsvaram un koordinācijai. Korsete – vēders, sāni, mugura – veido ķermeņa centru, kas palīdz noturēt staltu stāju, samazina muguras sāpes utt. Ķermeņa simetrija atkarīga no ikdienas – ja visa diena pavadīta pie datora sakņupušā, līkā pozā, nekad nebūs staltas, simetriskas stājas. Ja ilgstoši iznāk pieklibot, mainās slodze. Līdzīgi ķermenis «apjūk» un izjūt grūtības sevi savākt, ja ir straujas pārmaiņas – pusaudzis īsā laikā pastiepjas par galvas tiesu, pēkšņi izaug garākas rokas vai kājas, slimības vai diētas dēļ svars krītas vai pieņemas. «Mainās smaguma centrs, apjomi, nav laika pielāgoties pamazām. Cilvēks mēģina valdīt «jauno» ķermeni ar līdzšinējo pieredzi, bet tas nav efektīvi – kaut kā galā tiek, bet pamazām var veidoties problēmas. Izstīdzējušam pusaudzim, bērnam jāpalīdz apzināties sevi un savu stāju,» fizioterapeite uzsver vecāku lomu. Izjaukta līdzsvara seku dramatiskāko piemēru L.Sprūde sāk ar stāstu par endoprotezēšanas rindām. «Ja protēzi vajag vienai gūžas locītavai, cilvēks stāv rindā, sāpes ciezdams, tik ilgi, dubulti noslogojot otru pusi, kamēr arī tā neiztur un drīz jau nepieciešama otra protēze.»Tehniski runājot: līdzsvarotas slodzes gadījumā sistēmas tiek nolietotas vienmērīgi. Savukārt par papildu slodzi sistēmu nolietojumam var sākt runāt, tiklīdz liekais svars pārsniedz desmit kilogramu. Rūpes par mājuPat cenšoties sekot norādījumam «turi taisnu muguru!», daudzi pieļaujot kļūdas, novērojusi fizioterapeite. Parasti tiekot vien mehāniski atvilkti pleci un saspiestas lāpstiņas. Galva paliek «ārā», izvirzīta uz priekšu. L.Sprūde ieteic iztēloties sevi kā mīksto rotaļlietu, kurai galvvidū piestiprināts striķītis – ja aiz tā «paceltu», ķermenis nostātos pareizi. Galva augšā, pleci brīvi uz leju.Veidot pareizu izpratni par ķermeni un attieksmi nereti palīdzot mudinājums iztēloties ķermeni kā māju: plaušas ir ventilācijas sistēma, zarnu trakts – kanalizācija, smadzenes un nervi – elektroinstalācija utt.
