Aizvien biežāk dažādos kultūrvides speciālistu saietos izskan bažas par kultūras mantojuma saglabāšanas iespējām mūsdienu tirgus ekonomikas apstākļos.
Aizvien biežāk dažādos kultūrvides speciālistu saietos izskan bažas par kultūras mantojuma saglabāšanas iespējām mūsdienu tirgus ekonomikas apstākļos.
Šī tēma kļūst aktuālāka arī masu saziņas līdzekļos.
Kā saglabāt svarīgāko kultūrvides sastāvdaļu – kultūras pieminekļus? Ap 80 % no tiem atrodas lauku apvidos, tātad ir neatņemama lauku ainavas sastāvdaļa. Tāpēc apsveicama ir «Lauku Avīzes» pievēršanās aktuālajai tēmai par muižu un piļu aizsardzības problēmām (1998. gada 26. novembrī I.Sprances raksts «Elejas pils lāsts»). Kā Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības (LDPAB) Centrālās valdes koordinatore šajā rakstā turpināšu minētajā publikācijā aprakstītās problēmas. Centīšos tās sasaistīt arī ar visas valsts mēroga problēmām.
Jau no dziesmotās revolūcijas laikiem LDPAB ir realizējusi programmu «Kultūrvides aizsardzība Latvijas laukos», kurā viena no galvenajām tēmām bijusi muižu un piļu aizsardzība.
No 1991. gada līdz šim dažādos rajonos, ņemot vērā reģionālās īpatnības, uz semināriem tika pulcināti muižu un piļu īpašnieki, nomātāji, pārvaldnieki, rajonu un pagastu pašvaldību pārstāvji, lai apspriestu kopīgās problēmas šo objektu aizsardzībā privatizācijas procesa un tirgus ekonomikas apstākļos.
Kā sabiedriskai organizācijai LDPAB ir tikai kultūrizglītošanas darba funkcijas. Tās mērķis ir nosēdināt pie apaļā galda objektu sargātājus un republikas vadošos speciālistus no Kultūras, Tieslietu, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, kā arī zinātniekus un praktiķus – restauratorus. Šādi semināri parasti notiek muižu vai piļu ansambļu teritorijās, lai varētu iepazīties ar praktiskām problēmām uz vietas. 1994. gadā tie tika rīkoti Elejas pils teritorijā, Taurenē, Nēķina muižā, 1995. gadā – Abavas senlejā, Pedvāles muižas kompleksā, Rēzeknē (par Latgales zonas objektiem), 1996. un 1997. gadā – Blankenfeldes muižas teritorijā Jelgavas rajonā. Uzskaitu šīs vietas, lai pamatotu domu par iespēju rast priekšstatu par šo objektu aizsardzības problēmām sabiedriskas organizācijas skatījumā. Tālāk – par šīm problēmām.
Atsevišķi tā saucamie parādes objekti, kā Rundāles pils, Mežotnes pils, Šlokenbergas apbūve un citi, kļuvuši par starptautiska mēroga viesu uzņemšanas vietām, lai padižotos un radītu iluzoru priekšstatu par kultūras mantojuma saglabāšanu. Bet pat šie objekti ikdienā tiek saglabāti, pateicoties to apsaimniekotāju lielajam darba fanātismam un individuālajām spējām. Diez vai varētu runāt par Rundāles pils atjaunošanu, ja nebūtu direktora Imanta Lancmaņa autoritātes un «izsišanas» spēju. Pie tam ilgus gadus viņš vadīja Muižu un piļu fondu, iestājoties par daudzu unikālu objektu aizsardzību.
Tajā pašā laikā liela daļa muižu un piļu nevienam nav vajadzīgas. Sākumā liekas, ka šie objekti ir liela materiālā vērtība, bet, tos apsaimniekojot vai privatizējot, rodas nepieciešamība pēc lieliem kapitālieguldījumiem – nodokļi, apsardze, projektu pasūtīšana un restaurācija, pie tam nav nekādas pretimnākšanas no valsts. Līdzekļu izdalījums no valsts budžeta ir niecīgs, bet šie objekti kā peļņas avots tūrisma apritē ir problemātiski. Tādēļ iet bojā unikālas vērtības – kompleksi Vecapguldē, Tāšos, Rankā, Lādē u.c.
Vienīgais objektu glābiņš ir privatizācija, lai gan bagātu un uzņēmīgu cilvēku, kam vienlaicīgi rūpētu kultūras mantojums, ir maz. Pie tam šis process ir saistīts ar globālu problēmu – nesakārtotu likumdošanu. Likums par kultūras pieminekļu aizsardzību dažkārt nonāk pretrunā ar likumiem, kas aizstāv privātīpašniekus, un citiem likumiem, kas paver iespējas manipulēt ar nesakārtoto likumdošanu.
Galvenais noteikums tomēr ir skaidrs: pirmspirkuma tiesības ir rajona un pagasta pašvaldībai. Bez to ziņas un Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas akcepta nevar notikt neviens kultūrvēsturiskā objekta privatizācijas akts.
LDPAB kā sabiedriska organizācija privatizācijas procesā nevar piedalīties, ne līdzdarboties.
Kultūrvēsturisko objektu liktenis lielā mērā ir atkarīgs no dažiem cilvēkiem, kam piemīt fanātiska uzņēmība ar minimāliem līdzekļiem sakopt objektu. Semināros Blankefeldes muižā varējām iepazīties ar Millijas Zībertes pieredzi. Viņa sabiedriski organizēja objekta, tā apkaimes sakopšanu. Ļoti zīmīga parādība – kad objekts bija grausts, tas nevienam nebija vajadzīgs, bet, tiklīdz kaut kas tika paveikts un galvenais – parādījās sponsorēšanas iespējas, tā sākās ne visai delikāta cīņa par īpašnieka tiesībām uz muižu. Tomēr viss tika nolikts vietās. 1998. gada 21. februārī VAS «Valsts nekustamā īpašuma aģentūra» nodeva šo objektu tās likumīgajai īpašniecei Adinai fon Bernevicai, kas dzīvo Vācijā, un tā savukārt pilnvarojusi Milliju Zīberti darboties viņas vārdā.
Cilvēks fanātiķis Elejas pils sakopšanas vēsturē ir tās oficiālais dokumentētais pilnvarnieks kopš 1985. gada Jānis Skulte. Viņš organizēja darbus tad, kad pils bija ieaugusi brikšņos. Viņa darbs Elejas pils ēku uzraudzībā, sakopšanā un restaurācijas darbu organizēšanā, kā arī dažādu kultūrvēsturisku pasākumu rīkošanā pils teritorijā cildināts republikas pieminekļu sargātāju saietos. Šādi cilvēki ir jāciena, to darbs jāpopularizē.
Valsts politiskā un ekonomiskā dzīve bieži rada neskaidrības, nevajadzīgas ažiotāžas un pesimismu par kultūras pieminekļu saglabāšanas perspektīvām. Jāstrādā un jācer, ka būs ko atstāt nākamajām paaudzēm.
