Pilnīgi neliekuļojot, var teikt, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā «Lavents pret Latvijas valsti» nav pārsteidzošs. Citādi ir ar Latvijas amatpersonu un iedzīvotāju reakciju sakarā ar lietas iznākumu.
Pilnīgi neliekuļojot, var teikt, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedums lietā «Lavents pret Latvijas valsti» nav pārsteidzošs. Citādi ir ar Latvijas amatpersonu un iedzīvotāju reakciju sakarā ar lietas iznākumu.
Var, protams, saprast vismaz daļas to 103 tūkstošu privātpersonu, kas 1995. gadā zaudēja naudu «Bankā Baltija», emocionālo izvirdumu – sak, tāds blēdis, afērists, kas izkrāpis miljonus, un tiesa vēl spriedusi viņa labā! Šāda domu gājiena iemesls lielākoties ir acīmredzams izpratnes trūkums par notiekošo un neprasme uz to skatīties tieši no likuma viedokļa, uz ko pamatojoties, ECT arī gatavoja spriedumu.
Būtu jāsaprot, ka nedrīkst jaukt pēc būtības dažādas lietas – noziedzīgu nodarījumu, ko saskaņā ar prokuratūras apsūdzību, pārkāpjot deviņdesmito gadu vidū spēkā bijušo kriminālkodeksu, pastrādājis Lavents, un cilvēktiesības, kuras paredzētas Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un kuras pārkāpumus lietas izskatīšanas laikā savukārt pieļāvusi Latvijas valsts. Jāpievērš uzmanība tam, ka līdz ar ECT spriedumu netiek atcelts Rīgas apgabaltiesas spriedums (tas gan spēkā nav stājies, jo ir pārsūdzēts), un bijušā baņķiera uzvara nenozīmē attaisnošanu krimināllietā. Taču minētā konvencija paredz, kādas tiesības ir personai ne vien uz brīvām kājām, bet arī tiesājamā statusā un cietumā – tiesības uz korespondences neaizskaramību, satikšanos ar tuviniekiem, lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos.
Jāatgādina, ka «Bankas Baltija» «epopeja» sākās 1995. gada vasarā, bet tiesa lietu sāka izskatīt 1997. gada rudenī. Tātad kopējais «drāmas» ilgums līdz sprieduma pasludināšanas brīdim bija gandrīz sešarpus gadu. Kaut gan Latvijas pārstāvji itin pamatoti argumentēja lietas sarežģītību un epizožu skaits bija grandiozs, ECT minēto laika posmu par saprātīgu termiņu tomēr neuzskatīja. Dīvaina, taču būtiska ir nianse, kas ņemta vērā, skatot sūdzības punktu par pārāk ilgu atrašanos ieslodzījumā bez tiesas sprieduma. Lai arī vispārzināms ir fakts, ka ievērojamu daļu laika, kad Laventam bijis piemērota drošības līdzeklis apcietinājums, viņš «veselības stāvokļa dēļ» pavadījis dažādās slimnīcās, ECT lēmusi, ka arī komfortablās ārstniecības iestādēs pavadītais laiks ieskaitāms brīvības atņemšanas laikā. Tā nu iznāk, ka reāli aiz restēm (galu galā tieši to pieņemts saprast ar «brīvības atņemšanu») Lavents pavadījis labi ja pusi no tā laika, kas izriet no lietas materiāliem. Konstatēts arī, ka pa starpu nevainojamam tiesas darbam vienubrīd ieviesusies «nepamatota», vienpadsmit mēnešu ilga pauze, nododot lietu citam sastāvam. Zināms, ka lietas izskatīšanas gaitā vairākkārt mainījušies tiesas sastāvi, tiesājamais laiku pa laikam pieteicis noraidījumus un tas procesu neapšaubāmi nav paātrinājis, toties ļāvis eksbaņķierim šo faktoru izmantot savā labā.
Analizējot lietas izskatīšanas gaitu, informācijas līdzekļos ne reizi vien ticis uzsvērts – galva Laventam strādā. Nu jau viņš to paguvis pierādīt ne vien Latvijā, bet arī starptautiskā mērogā, kā bijušais intelektuālā sporta veida šaha sponsors aizvadot savdabīgu un gana ilgstošu tiesiskas galda spēles partiju pret Latviju un ar advokātu starpniecību izmantojot katru neaizdrīvēto spraugu nestabilajā Temīdas tornī. Lietas sakarā vēl, domājams, sagaidāma ne viena vien «rokāde», kad apjomīgā krimināllieta tiks izskatīta Augstākajā tiesā (domājams, tas notiks jau janvārī). Ņemot vērā prognozes par iespējamu lietas atkārtotu nosūtīšanu pirmās instances tiesai, var tikai iztēloties, cik ilgi vēl šī «epopeja» varētu ievilkties.
Neņemot vērā valstij nelabvēlīgo iznākumu Strasbūrā, jāatzīst arī kāda pozitīva detaļa – ar šīs lietas starpniecību Lavents burtiski ar pirkstu norādījis valstij vairākas vājās vietas likumdošanā, galvenokārt jau četras desmitgades pārdzīvojušajā kriminālprocesa kodeksā (te der atcerēties kaut vai batālijas pēdējā vārda sakarā).
Varai būtu noderīgi paturēt prātā, ka to cilvēku skaits, kas gadiem dienas aiz restēm vada bez tiesas sprieduma, šajā valstī jau sen mērāms tūkstošos, un, ja vien viņiem pietiktu rocības iesniegt sūdzību ECT, valdībai būtu jāievieš jauna budžeta izdevumu sadaļa – kompensācijas pēc ECT spriedumiem (riebīgs paradokss – savas cilvēktiesības aizstāvēt var tikai «biezie»!). Apzinoties, ka absolūtais vairākums ieslodzīto to nevar atļauties, pagaidām valsts var izlikties šo problēmu neredzam. Cik ilgi?
