Pirmdien noslēdzās viens no Latvijas vairāk nekā pirms desmit gadiem uzsāktā ceļa posmiem.
Pirmdien noslēdzās viens no Latvijas vairāk nekā pirms desmit gadiem uzsāktā ceļa posmiem. Lūgums nejaukt ar savā laikā tik populāro “Latvijas ceļu”. Šodienas premjerministrs Indulis Emsis neilgi pirms pulksten 21 pēc Latvijas laika jeb pulksten 13 pēc vietējā laika ASV Valsts departamentā iesniedza Ziemeļatlantijas līguma ratifikācijas dokumentu. Ar šo brīdi mēs kopā ar Lietuvu, Igauniju, Slovākiju, Slovēniju, Rumāniju un Bulgāriju oficiāli kļuvām par pilntiesīgu NATO dalībvalsti. Šajā dienā notika vēl kāds ar iestāšanos NATO saistīts pasākums. Tam gan vairāk ir simboliska nozīme un mazāk militāri mērķi. Visu trīs Baltijas valstu gaisa telpā regulāras dežūras sāka četras NATO gaisa spēku lidmašīnas. Tas gan izraisījis neviennozīmīgas mūsu austrumu kaimiņa atsauksmes.
Turklāt jūtams, ka pats fakts par Latvijas uzņemšanu Ziemeļatlantijas savienībā Krievijas politiķos izraisījis vāji slēptu aizkaitinājumu. Citādi Krievijas Valsts domes Starptautisko lietu komitejas priekšsēdētājs Konstantīns Kosačovs pirmdien notikušo nenodēvētu par prastu šovu. Tajā pašā laikā Krievijas augšpalātas Federācijas padomes spīkers Sergejs Mironovs, kas pēc ranga ir trešā valsts amatpersona, norādīja, ka Krievijas Bruņotie spēki atrodas nepārtrauktā kaujas gatavībā un sekošot situācijai, kas attīstās pie valsts robežas.
Lai nu paliek kaimiņu aizvainojums. Bet arī mūsu politiķiem beidzot jākļūst pieaugušiem. Citādi ir grūti izvērtēt Latvijas Ministru prezidenta biedra Aināra Šlesera maz pārdomāto izteicienu, kuru viņš veltīja Krievijas Valsts domes vicespīkeram Vladimiram Žirinovskim, “Latvijas Avīzē” šo kungu nosaucot par klaunu. To A.Šlesers minēja pēc tam, kad odiozais Krievijas politiķis, kuram nav raksturīga pārdomāta vārdu izvēle, bija pateicis, ka gadījumā, ja starp Krieviju un NATO sāksies bruņots konflikts, Krievija nebombardēs Briseli, bet gan nometīs bumbas tepat Viļņā, Rīgā un Tallinā. Žirinovskis arī pieļāvis iespēju, ka jebkāda konflikta gadījumā Vašingtona vienosies ar Maskavu un to darīs uz mūsu valstu rēķina. Mūsu politiķiem gan jāatgādina, kaut arī Krievijas politiķis ir augsta ranga, tomēr līdzšinējā pieredze liecina, ka viņš izceļas ar savu izteicienu nepārdomātību. No autiņiem, cerams, esam atbrīvojušies uz visiem laikiem, un šāda vārdu apmaiņa īpašu godu mums nedara – tā jau sāk atgādināt mazu bērnu kašķi smilškastē, kad viens otru nosauc par muļķi, bet tā nodēvētais savukārt tikai novelk: “Pats tāds.” Šie vārdi jāatceras arī nākamreiz, kad tas pats Šlesera kungs izteiks savu vēlmi panākt Žirinovska kunga svītrošanu no Latvijai nevēlamo personu saraksta. Valstij, kas ir uzņemta NATO un teju arī ES, šāda bērnišķība nemaz nepiedien.
Nepiedien arī šā brīža panākumus par notikušo pierakstīt tikai valdībā esošajiem politiķiem un koalīcijām. Latvijas gājums uz pašreizējo situāciju nebūtu iespējams bez deviņdesmito gadu sākumā politikā ienākušo cilvēku padarītā. Viņus aizmirst, pat ja ļoti gribas, nebūtu nedz taisnīgi, nedz politiski tālredzīgi. Nekas taču nav mūžīgs, un tie, kas tagad ir varas saulītē, drīz vien var nokļūt citā lomā. Vietā atcerēties deviņdesmito gadu sākuma ārlietu ministra Georga Andrejeva sacīto: “Pēc 1. maija būs drošāk, jo katras durvis var aizvērties, pirms esi pa tām iegājis. Mēs esam tuvu slieksnim, bet durvis aiz mums vēl nav aizvērtas.
