Lielplatones pagasta zemnieku saimniecības «Lāči» vadītājs Jānis Vecmanis apņēmības pilns iestūrēja lauksaimniecībā ar lielu pacēlumu un dažādām idejām.
Lielplatones pagasta zemnieku saimniecības “Lāči” vadītājs Jānis Vecmanis apņēmības pilns iestūrēja lauksaimniecībā ar lielu pacēlumu un dažādām idejām. Taču tagad pieredzējušais saimnieks spriež, ka no zemniekiem maz kas atkarīgs. Pacēlums pierimis, neesot nekādas skaidrības. Tomēr viņa acu mirdzumā un smaidā jaušama dzirkstelīte, tātad plinte krūmos vēl nav mesta.
Vispirms par krājaizdevu sabiedrību “Avots 37″*. Vai tā vēl darbojas?
Jā. Tajā ir 100 biedru, kas iesaistījušies arī zemnieku apvienībā. No tiem 95 procenti ir Jelgavas rajona iedzīvotāji.
Maksimālais kredīta apjoms ir 1300 – 1400 latu. Nopietnam zemniekam ļoti reti vajadzīga tāda summa, bet ir arī tādi, kam tā daudz nozīmē. Vismazākais kredīts, kas ņemts, ir 100 latu. Procentu likme ir visai augsta – 13, 14. Tas tādēļ, ka tiem labvēļiem, kā mēs viņus dēvējam, kas krājaizdevu sabiedrībā nogulda naudu, maksā no astoņiem līdz desmit procentiem gadā. Citādi “Avotam 37” nepietiktu finanšu līdzekļu. Apgrozījums ir ap 30 000 latu. Iesaistīties zemnieku apvienībā un izmantot krājaizdevu sabiedrības pakalpojumus aicināts ikviens lauksaimnieks.
Vai kredīta ņēmējam vajadzīgi galvotāji?
Kā jebkurā kredītiestādē. Vispirms viņam jāpierāda, ka ir pastāvīgi ienākumi (alga, pensija), kā arī nepieciešams nodrošinājums. Tā var būt ķīla – kustamais, nekustamais īpašums – vai divu biedru galvojums.
Savulaik jūs bijāt “Avota 37” priekšsēdētājs…
Tagad tikai kredītkomitejas loceklis.
Kā vērtējat tādas krājaizdevu sabiedrības dzīvotspēju?
Dzīvotspējīga tā ir, bet es neredzu pārāk plašas izaugsmes iespējas. Varbūt statūtu dēļ. Kad to dibinājām, viss notika stingrā Latvijas Bankas uzraudzībā, lai “Avots 37” nepāraugtu kādu banku, jo sevišķi Amerikā tamlīdzīgas sabiedrības ir ļoti spēcīgas. Toreizējais Latvijas Bankas prezidents Einārs Repše mums pārjautāja, kas būs biedri un cik to plānots. Tādēļ statūtos ierakstīts, ka tie var būt tikai Jelgavas rajona Zemnieku apvienības biedri. To varētu būt vairāk.
Un vēl kas. Šogad visiem iestājies tāds kā atslābums. Izdomājām, ka tas droši vien saistīts ar ES naudu, ko daudzi dabūjuši. Arī nelielas summiņas, ko zemnieki nāca aizņemties pie mums.
Pastāstiet par savu saimniekošanas pieredzi! Kas ir “Lāču” specializācija?
Augkopība. 200 hektāros audzējam kviešus, rapsi, miežus.
Vai tas ir pietiekami?
Spriežot pēc tendences, uz ko visi tiecas, tas ir ļoti maz. Bet izdzīvot ar to var un nedaudz arī attīstīties. Man nekad nav bijis mērķis veidot “kolhozu”. Tomēr viss mūžs nostrādāts par agronomu un citiem staigāts pakaļ. Labāk gribas pašam visu izdarīt vai vēl varbūt kādu pieaicināt klāt. Turklāt 200 – 300 hektāru – tas ir vienam kārtīgam traktoram, kombainam un cilvēkam.
Kur nododat graudus?
Pēdējos gados pārsvarā “Latrapsī”. Tā ir vienkāršāk ar norēķiniem, un var pasūtīt visas izejvielas.
Vai ar iepirkuma cenu esat apmierināts?
Var teikt, ka līdz šim bija normāli, bet, kas būs šogad, mēs nezinām. Par izejvielām jāmaksā aizvien vairāk, bet produkcijas drošās cenas ir stipri zemākas nekā pērn. Negribas salīdzināt ar 1998. vai 2000. gadu, kad tās bija daudz augstākas, bet izejvielu cenas – trīsreiz zemākas. Pērn “Latraps” par rapša tonnu maksāja 130 latu (ziemas rapsis – 140 latu). Savukārt šogad slēdzam līgumus par 115 latiem.
Bet pēc tam pie šīs garantētās summas vēl tiks piemaksāts…
Tādēļ jau tas ir kooperatīvs, zemnieku uzņēmums, un es arī pārāk vēl neuztraucos. Kad mūsu nodotie graudi realizēti (eksportēti), tiek pavilkta svītra, ienākumi saskaitīti un uz visiem izdalīti. Katru gadu bijis tā, ka par tonnu piemaksā vēl divus vai piecus latus. Vairāk jāuztraucas par to, kur realizēt graudus un rapsi. Jau pērn bija tādas problēmas. Eiropā ir (sevišķi rapša) pārprodukcija. Dzīvojam cerībās, ka tepat Elejā un Rīgā uzcels rūpnīcas, kur tiks ražota biodegviela no rapšu sēklām.
Tomēr, lai nodotu graudus arī “Latrapsī”, bija jāstāv rindā.
Rinda – jā, bet tas ir normāli. Būvēt savu kalti var tie, kam lielākas apsaimniekotās platības. Bet man neatmaksājas. Kalte varētu atmaksāties pēc gadiem 25, bet savā vecumā negribas domāt tik tālu uz priekšu.
Vai “Lāči” izmantojuši ES pirmsstrukturālo vai struktūrfondu programmu līdzekļus?
Realizēju vienu SAPARD projektu. Nopirku mazu traktoriņu. Kas attiecas uz struktūrfondiem, visus iedrošināja, lai neuztraucas, līdzekļu pietiks. Es vēl domāju, ko man īsti vajadzētu. Tā, kamēr prātoju, trīs gadu naudu trīs mēnešos sadalīja.
Kam šodien viegli. Un tomēr – kā ir būt lauksaimniekam?
Viņam pavasarī jāsēj un rudenī jākuļ. Kamēr tas nenesīs zaudējumus, tikmēr strādāsim. Acīmredzot viss tiktāl nonivelēsies, ka mūsu produkcija aizies pa nullēm, bet peļņa būs Eiropas nauda. Es ceru – varbūt kādreiz 100 latu par hektāru…
Vislabāk bija pirms pieciem gadiem, kad saņēmām tikai nacionālās subsīdijas. Arī graudus bija, kur nodot, ja piedāvāja labu produkciju.
Tagad, lai kļūtu labāk, ir divi varianti – ko darīs valsts un mūsu lielā savienība. Ja ES paliek aizdomīga, jāpaļaujas uz valsti, savukārt tai apgriezieni ir diezgan lēni. Kamēr te īsti sapratīs, kas vajadzīgs, paies gadi…
Vai tad no pašiem nekas nav atkarīgs?
Nu ko tad mēs varam? Šosejas esam noslēguši, piketējuši, cīnījušies ar valdošajām instancēm. Savulaik par privatizāciju daudz nervu atdots. No pieredzes visspilgtāk atmiņā palikusi Jelgavas dzirnavnieka privatizācija. Toreiz speciāli nodibinājām graudaugu audzētāju kooperatīvu (kas tagad savu darbību pārtraucis), lai varētu privatizēt Jelgavas dzirnavnieku. Biznesa plānus mums profesori izstrādāja, bet vienalga tos allaž izbrāķēja.
Arī tagad īstas skaidrības nav ne par ko. Varbūt kādam ir. Dažiem cilvēkiem vienmēr viss skaidrs, bet es neesmu no tiem. Uz varoņdarbiem vairs nevelk. Intensīvā darbā jau pagājuši kādi 15 gadi.
Bet, runājot vispār par lauksaimniecību Latvijā…
Nezinu. Drīz nebūs, kas strādā šai nozarē. Agrāk domāju, ka valsts saimniecības atstās, nelikvidēs. Beigās palika tikai LLU “Vecauce”. Jā, zinātne notiek kādās dobītēs, dažos hektāros, bet ar to nav gana. Paliks tie, kas paši laužas nozarē, apgūst divu trīs kultūru specifiku. To var izdarīt jebkurš, vai viņš ir pulksteņu meistars, vai kas cits. Bet jauno lauksaimniecības speciālistu gandrīz nav. Studentu skaits LLU Lauksaimniecības fakultātē ir ļoti mazs. Būs gudri saimnieki ar lielu zemes platību, bet viņiem vajadzēs vēl piecus vai padsmit zinošus strādniekus. Labi, gadā Latvijā vidējās speciālās lauksaimnieciskā novirziena skolas beigs kādi 5000 jaunieši, bet strādnieks savā profesijā būs labi ja katrs piektais.
Kādām valsts un pasaules mēroga aktualitātēm pēdējā laikā esat pievērsis uzmanību?
ES konstitūcijai. Te jau tā lieta ir skaidra. Tiklīdz prasa tautai, tā referendumā nobalso pret. Cilvēkiem interesē vienkāršas lietas, kā saka, des” un maize vai šņabis. Tā arī tagad, tikai citās kategorijās. Dzirdēju, nīderlandieši sacīja, kamēr viņiem bija guldeņi, tikmēr dzīvojuši labi. Ar eiro – viss dārgāks. Tas pats Francijā. Un tie ir galvenie maksātāji. Vēl Vācija, varbūt Anglija. Kā viņiem prasa, tā loģiska atbilde – kāpēc dalīties? Mēs gan, protams, vairāk saņemam nekā atdodam ES. Pagaidām ir izdevīgi. Bet, kas būs tālāk, kas notiks ar tirgu, nezinām. O
* “Avots 37” nodibināja 2000. gadā 37 ieinteresētās personas. Finanšu kooperatīva pakalpojumus izmanto tā biedri, kas ir arī tā īpašnieki. Viņi iegādājušies pajas, tādējādi katram ir sava kapitāla daļa.
