Pagājušās nedēļas nogalē Zaļenieku pagasta «Mežacīruļos» uz šajā gadā pirmo tikšanos pulcējās lielo zemnieku kluba «Zemgalietis» aktīvisti.
Pagājušās nedēļas nogalē Zaļenieku pagasta «Mežacīruļos» uz šajā gadā pirmo tikšanos pulcējās lielo zemnieku kluba «Zemgalietis» aktīvisti.
Kamēr sējas darbi vēl nav sākušies, jāsanāk kopā un jāapspriežas, jo aktuālu problēmu sakrājies ne mazums. Uzaicināto viesu pulkā bija arī Zemkopības ministrijas Lauksaimniecības nozaru un pārstrādes attīstības departamenta direktore Velta Feodorova.
«Strazdu» saimnieks un Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs Valters Bruss informēja par notiekošajām zemnieku pašpārvaldes organizāciju un Zemkopības ministrijas sarunām. Joprojām aktuāls ir graudu intervences jautājums. Puses vienojušās, ka jābūt mehānismam, kas darbojas pastāvīgi, bez noteikta uzsākšanas laika. Tad, kad graudu tirgus cena nokritīsies zem intervences cenas, arī mehānisms tiks iedarbināts. Pašlaik tiekot apspriesti trīs graudu iepirkšanas cenu varianti: cena būs mazāka par 67 latiem par tonnu, tā būs diferencēta vai arī sasniegs 80 latu par tonnu. Ne mazāk nozīmīgs ir subsīdiju jautājums. Ne viens vien saimnieks gribētu saņemt vismaz 20 latu par katru apsēto graudaugu hektāru. Kaut gan vīri apsprieda arī citas iespējas. Piemēram, pēc 20 gadiem, kad Latvija jau atradīsies Eiropas Savienībā, katram tās iezemietim maksāšot subsīdijas tikai par to, ka viņš ir latvietis….
Tika apspriestas arī Zemnieku saeimas aktualitātes. Pašlaik organizācijā ir 165 biedri, bet samērā vāji ir attīstīta informācijas apmaiņa un saikne starp «augšām» un ierindas biedriem. V.Bruss uzskata, ka tāpēc vajag dibināt nodaļas rajonos, un Dobelē jau uzsākta tās veidošana.
Karstas debates risinājās par cukura tirgus sakārtošanu, kvotām un Jelgavas Cukurfabrikas līgumu noteikumiem. Saimnieki visi kā viens sprieda, ka līgumi zemniekiem atņemot tiesības. Ja tos neparakstot, sēklu un minerālmēslus neredzēt kā savas ausis.
Arnis Kancers no Vilces pagasta ir neizpratnē – kā cukurfabrika var tā rīkoties ar zemniekiem, akciju kontrolpaketes turētājiem. Cukurfabrikas padomē zemnieku gan esot tikai četri. Angļi akcijas pārpirkšot tik un tā, Liepājas fabrikai jau ūdens smeļoties mutē, bet jelgavnieki neesot spējīgi modernizēties. Bija arī šādi viedokļi: lai fabrika pieder kam piederēdama, ka tikai kvotas saglabājas.
Latvijas Rapša audzētāju asociācijas prezidents Edgars Ruža, spriežot par ieiešanu Eiropā, klātesošajiem jautāja:
– Kas mums tagad maksā subsīdijas? Vai mums ir ko zaudēt?
Īpaši nemudinot zemniekus pievērsties rapša audzēšanai, jo tā Latvijā pagaidām vairāk ir augsnes ielabošanas, nevis biznesa kultūra, E.Ruža raksturoja rapša tirgus situāciju Latvijā.
Pagājušogad Latvijā tika izaudzēti 7000 hektāru rapša, bet šogad bija plānots iesēt 12 tūkstošu. Taču reāli var tikt iesēts uz pusi mazāk – seši tūkstoši hektāru, jo pērn rapša cenas nokritās par 30 procentiem, un līdz ar to samazinājās arī eļļas cena. Beidzot atrisinājies Liepājas Eļļas ekstrakcijas rūpnīcas pagājušā gada parādu jautājums rapša audzētājiem – uzrakstīti pēdējie maksājumu uzdevumi. Latvijā ir astoņi izaudzētā rapša uzpircēji, bet, lai to izvestu uz Eiropu, jānodrošina vismaz 1500 tonnu liela partija. Asociācijas vadītājs prognozē, ka šogad tikšot izaudzēts mazāk rapša, nekā nepieciešams uzpircējiem, lai gan kalšu jaudas ir pietiekamas. Tika spriests, ka vajag dibināt rapša audzētāju kooperatīvu, rapsi izkaltēt pašiem un pēc tam pašiem arī pārdot. Ja izdotos kooperatīvu izveidot jau uz ziemas rapša sēšanas laiku, tad rapša nozare būtu pirmā un vienīgā, kas atrodas pašu audzētāju rokās.
