Klūgu ainavu un Štelmaheru akmens dārzi Dobelē.
Klūgu ainavu un Štelmaheru akmens dārzi atrodas viens otram kaimiņos Dobelē. Abas ģimenes saista ne tikai līdzīgais hobijs – dārza ierīkošana –, bet arī tuvas saites.
Klūgu ģimene ar sava ainavu dārza veidošanu nodarbojas jau vismaz trīsdesmit gadu. Viņu dārzā ir dažādi reti sastopami augi, kas izceļas ar neparastu un skaistu veidolu. Katrs augs ir pašu stādīts – begonijas, vairāku šķirņu hortenzijas, peonijas, lilijas, sarkanās ūdensrozes un daudzveidīgi koki.
Aivars un Ženija Klūgas iepazinušies Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātē, bet viņu kāzās vedēji bijuši kaimiņi Alfrēds un Lilija Štelmaheri.
Turpat pāri ielai apskatāma arī Štelmaheru akmens valstība, kurā pirmie eksemplāri novietoti jau pagājušā gadsimta 60. gados. 93 gadus vecā Alfrēda Štelmahera mājas pagalmā ir ne mazums krāšņu augu un interesantu akmeņu. Tā ir saimnieka aizraušanās jau vismaz 50 gadu garumā – laukakmeņu, dzirnakmeņu un citu dekoratīvu elementu kolekcionēšana savā daiļdārzā. Dažādi vēsturiski objekti un pagātnes liecības no Otrā pasaules kara, kapelu un baznīcu zvani, kuģu enkuri un robežstabi atraduši vietu Alfrēda dārzā. Puķu dobju un augu kompozīcijas gan ir nu jau mūžībā aizgājušās sievas Lilijas nopelns, atzīst dārza īpašnieks.
Alfrēds katrā akmenī spēj saskatīt ko skaistu un pamana, ka daba tos spēj izveidot unikālus, tā arī radusies ideja tos kolekcionēt. Savu dārzu Alfrēds sācis veidot līdz ar mājas celtniecību. “Kāpēc lai es ļautu laukakmeņus kādam norakt zemē, ja man ir iespēja tos izmantot savā dārzā kā dekoratīvus elementus?” smej akmeņu kolekcionārs.
Štelmaheru dārzā ir pat pirmās brīvvalsts laika robežstabs. “Padomju gados tādus centās norakt, lai tauta aizmirst par saviem simboliem,” stāsta Alfrēds.
Visi akmeņi ir paša transportēti un novietoti. Darbs mašīnu–traktoru stacijā pavēris iespēju smagos akmeņus pārvietot, jo bijusi pieeja dažādiem transportlīdzekļiem.
Štelmaheru akmens dārzs daudzkārt godalgots daiļdārzu konkursos, un saimnieks neslēpj, ka šādos brīžos ir liels prieks un gandarījums. Dārzs ir arī atvērts apmeklētājiem. “Īpaši daudz interesentu ir pavasarī, kad cilvēki, aplūkojuši Dobeles ceriņus, iebrauc pie mums. Arī vasarā gandrīz katru dienu kāds iegriežas,” teic Alfrēds.
Abi dārzu īpašnieki ir draudzīgi un par konkurentiem viens otru nesauc, bet interesentiem iesaka papriecāties ne tikai par savu, bet arī kaimiņa dārzu.
