Starp pieciem nominantiem uz Gada bibliotekāra titulu atrodams arī Jelgavas pilsētas bibliotēkas Informācijas nodaļas vadītājas Baibas Īvānes-Kronbergas vārds. Lai gan balva aizceļojusi uz Kuldīgas novadu, kolēģi Jelgavas pilsētas bibliotēkā augstu vērtē Baibas ikdienas darbu. “Viņu raksturo liela atbildības izjūta, atvērtība un atbalsts, iniciatīva un radošums, piederības sajūta Jelgavai un patriotisms, kvalitatīvs, daudzveidīgs darbs. Baiba ir vērsta uz sadarbību,” kolēģi raksturo Jelgavas pilsētas bibliotēkas vadītāja Lāsma Zariņa, izceļot viņas nopelnus Jelgavas, Jelgavas un Ozolnieku novada novadpētniecībā, bibliotēkas vēstures izzināšanā, projektā “Sienas, kas runā”, par kuru plašāk stāsta pati Baiba.Mūsu saruna notiek bibliotēkas Krišjāņa Barona zālē. Šī ir viņas mīļākā vieta bibliotēkā. “Ar šo zāli saistās stāsti, ko es stāstu bibliotēkas apmeklētājiem, darbiniekiem. Svētdien noslēdzās Bibliotēku nedēļa, kad jebkurš interesents varēja piedalīties ekskursijās. Mēs sākam no ēkas ārpuses, izstaigājam apkārtni un runājam par vērtībām, kas atrodas ēkā un ap to. Bibliotēkas Krišjāņa Barona zāle man ir ļoti nozīmīgs izejas punkts, kur var runāt par ārkārtīgi daudzām tēmām. Ne tikai par bibliotēku, bet visu to, kas mums svarīgs, – par latvisko identitāti, kā saglabājam savas latviskās vērtības,” tā Baiba.
– Vadāt Jelgavas pilsētas bibliotēkas Informācijas nodaļu. Ar ko tā nodarbojas?
Bibliotēkas Informācijas nodaļas darbu ir grūti raksturot dažos vārdos. Mūsu atbildības lauks ir ļoti plašs. Vēsturiski tā bija Bibliogrāfijas nodaļa, kas pārsvarā strādāja ar uzziņām. Cilvēki nāca ar saviem pieprasījumiem, darbinieki viņiem palīdzēja saprast, kur meklēt informāciju. Šobrīd nodaļas galvenie darbības virzieni ir divi. Pirmkārt, tā ir novadpētniecība – tiek uzturēts un papildināts novadpētniecības un seno izdevumu krājums. Mūsu galvenais uzdevums ir apkopot, saglabāt un padarīt pieejamu visu, kas drukātajos materiālos ir bijis un tiek publicēts ik dienu par Jelgavu un novadu. Otrkārt, tas ir darbs ar dažādiem elektroniskajiem resursiem – novadpētniecības resursiem, datubāzēm. Ļoti daudziem reizēm ir vājš priekšstats par to, kas vispār ir datubāze. Bibliotēka abonē dažādus elektroniskos resursus, ko saviem lasītājiem piedāvājam par brīvu ne tikai bibliotēkā, bet arī ārpus tās. Palīdzam bibliotēkas apmeklētājiem un arī bibliotekāriem saprast, kā visērtāk iegūt nepieciešamo informāciju. Piemēram, ļoti bieži pie mums atnāk skolēni, kam jāraksta zinātniski pētnieciskais darbs, bet viņiem nav priekšstata un zināšanu par to, ko nozīmē atrast uzticamu un drošu avotu. Informācijpratība, medijpratība – šīsdienas aktuālie termini, un ar tiem mēs strādājam. Gribam šajā virzienā darboties vēl aktīvāk, taču šobrīd darām tik, cik atļauj resursi, tāpat vēl daudz darāmā, lai arvien vairāk iedzīvotāju patiešām ieraudzītu, ka mums ir, ko piedāvāt. Esam profesionāļi savā jomā. Man patīk iedvesmot, parādīt bibliotēku no dažādām pusēm, laužot stereotipus. Informācijas zinātnē ir pat tāda teorija kā bailes no bibliotēkas. Cilvēkam gadu simtu laikā iestrādājies priekšstats par smagajām durvīm, kas jāver, lai nokļūtu bibliotēkā. Tomēr mūsdienās bibliotēka ir atvērta vieta ikvienam. Tā, manuprāt, ir bibliotēkas galvenā misija. Bibliotēka ir pieejama visiem vienlīdz neatkarīgi no sociālā stāvokļa, materiālās rocības vai vecuma.To visu mēģinām iedzīvināt savā darbā. Studēju doktorantūrā, un šie jautājumi man ir svarīgi arī konceptuālā, pētnieciskā līmenī.
– Miniet, lūdzu, lielākos projektus, pie kuriem strādājat novadpētniecībā!
Bibliotēkā strādāju trīs gadus, un tas ir ārkārtīgi īss laiks, kurā tikai paspēj saprast, kā bibliotēka darbojas. Tas nozīmīgākais, kas izdarīts vēl pirms manis, ir novadpētniecības datubāzes izveidošana – varam vienuviet apskatīt, kas par Jelgavu, tās iedzīvotājiem rakstīts.Tomēr trīs gados šis tas jau ir paveikts. Par lielāko ieguvumu uzskatu iekļaušanos Stāstu bibliotēku tīklā, un mūsu gadījumā tas ir cieši saistīts ar novadpētniecības darbu. UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas Stāstu bibliotēku tīkls ir unikāls, izveidots tieši Latvijā. Otrs – vadu kultūrvēsturiskas ekskursijas “Sienas, kas runā” par bibliotēku, tās vēsturi. Ekskursijas veidoju divu gadu laikā, izstrādājot maģistra darbu “Jelgavas pilsētas bibliotēka Akadēmijas ielā 26: ainavas kultūrvēsturiska lasīšana”. Ģeogrāfijas zinātnē ir teorija, kur pilsēta, ainava tiek uztverta kā teksts. Mēģināju iedzīvināt šo teoriju, ka arī ēka un tās apkārtne var būt teksts, ko lasām. Ar bibliotēkas ideju tas sasaucas perfekti. Bibliotēka pašreizējā ēkā atrodas 35 gadus, bet par ēkas vēsturi gandrīz nekas nebija zināms. Tas saistīts ar īpašo Jelgavas naratīvu, kad Otrā pasaules kara izskaņā tika iznīcināta faktiski visa pilsēta. Daudzi dzīvo ar domu, ka neko vairs nevaram uzzināt, jo tas viss ir zudis uz neatgriešanos. Kādreiz ir jāpārvar tas sastinguma punkts, un varbūt var atrast citus ceļus, kā nokļūt līdz atbildēm. Intervēju ēkas iedzīvotājus, kas šeit dzīvojuši padomju okupācijas laikā, strādāju arhīvos. Pēc Otrā pasaules kara ēkā dzīvoja cietuma darbinieki ar savām ģimenēm. Savukārt pirms Otrā pasaules kara šis bija īres nams. Ilgos padomju gadus ēka bija nolaista, tai nebija tā gaišākā aura, ko, protams, varu secināt nevis no savas pieredzes, bet pēc sarunām ar apkārtnes iedzīvotājiem.Izdarīts milzīgs darbs, un varam cilvēkiem pasniegt stāstu par bibliotēkas vēsturi un tās pakalpojumiem pietiekami aizraujoši. Tas ir cits veids, kā paskatīties uz mums: bibliotēka ir ļoti mainījusies un augusi, taču daļa ēkas rekonstrukcijas vēl tikai priekšā.Vienmēr jau gribas, lai vairāk cilvēku atvērtu bibliotēkas durvis. No stacijas nākot, tūristi te iegriežas pietiekami bieži, bet norādes uz bibliotēku joprojām nav, kaut gan pasaulē un Latvijā tā ir ierasta prakse. Kad tiekamies ar pilsētas atbildīgajām amatpersonām, arī tad vienmēr mēģinām iedzīvināt bibliotēkas stāstu, pastāstīt, kāpēc esam svarīgi. Kāpēc ir svarīga Krišjāņa Barona zāle un vai mēs apzināmies tās vērtības, kas ir tepat, mūsu pilsētā.Fiziķis Alberts Einšteins ir teicis – vienīgā lieta, kas tev noteikti ir jāzina, ir bibliotēkas atrašanās vieta. Ja zināsi, kur ir bibliotēka, tiksi pie visa pārējā. Te ir viss – var kaut vai telefonu uzlādēt, iegūt informāciju, kā nokļūt vajadzīgajā vietā, var vienkārši pasēdēt, padomāt par dzīvi vai iegrimt grāmatu pasaulē. Uz to mēs cenšamies iet. Lai visi pilsētā zinātu, kur ir bibliotēka. Bet tas ir ilgs darbs.
– Esat arī Latvijas Bibliotekāru biedrības Novadpētniecības sekcijas vadītāja.
Tas ir milzīgs izaicinājums un kādā ziņā arī nejaušību ķēde. Par Novadpētniecības sekcijas vadītāju tiku ievēlēta man pavisam negaidīti, un esmu pietiekami neapdomīga, lai neteiktu nē. Parasti esmu diezgan atvērta izaicinājumiem, ja redzu tam jēgu. Darbs Novadpētniecības sekcijā kā jebkurā biedrībā ir brīvprātīgs. Katram laikam ir savi akcenti. 1994. gadā, kad sekcija tika dibināta, bija citi uzdevumi un arī diezgan liels uzrāviens. Tad Novadpētniecības sekcija samērā ilgus gadus atradās klusuma periodā. Tagad arī es tur esmu, kaut ko lēnām mēģinām spriest, bet, kā tas viss izvērtīsies, rādīs laiks. Bieži jūtos vēl nepietiekami pieredzējusi šajā laukā, bet laikam tām degošajām acīm kādreiz ir lielāka loma. Man ir svarīgi jebko darīt ar iedvesmu. Brīdī, kad tā zūd, man ir jāiet prom. Latvijas Bibliotekāru biedrības Novadpētniecības sekcija domā par novadpētniecības jautājumiem konceptuālā līmenī. Tai vajadzētu būt vietai, kur satikties visiem, kam Latvijā interesē novadpētniecība. Runāt par to, kā tas notiek citur, kas mums būtu svarīgi kā lielajai bibliotēku kopienai, ne tikai katrai bibliotēkai atsevišķi.
– Esat strādājusi par latviešu valodas un literatūras skolotāju, ieguvusi maģistra grādu rakstniecības studijās, līdz 2016. gada izskaņā sākāt darbu Jelgavas pilsētas bibliotēkas Informācijas nodaļā. Kā nonācāt bibliotēkā?
Pamatizglītība man ir latviešu valodas un literatūras skolotāja. Kamēr studēju, divus gadus arī nostrādāju profesijā. Vairāk nekā astoņus gadus strādāju par literāro redaktori izdevniecībās. Esmu strādājusi ar tulkoto literatūru, un arī šobrīd paralēli šo to daru tieši ar tekstiem. Šajā jomā strādāju ilgus gadus, dzīvoju Jelgavā. Šeit esmu ieprecējusies. Nāku no Rīgas, kaut gan sevi par rīdzinieci īsti neuzskatu. Mana sirds ir Latgalē, kur pagājušas manas bērnības vasaras. Zemgali un Jelgavu man bija ļoti grūti pieņemt, tāpēc viss, ko šobrīd daru, ir veids, kā sajust piederību vietai. Redaktores darbs ir diezgan vientuļš – ikdienā jau nesatiecies ar citiem cilvēkiem. Sapratu, ka Jelgavā man vajag darbu, kurā vari sajusties piederīgs kopienai. Mana pirmā doma bija par bibliotēku, tobrīd neko nezinot par tās ikdienas darbu. Otro maģistra grādu ieguvu bibliotēkzinātnē. Nācu ar domu, ka bibliotēka ir vieta, kur kopiena var satikties, te arī ieraudzīšu, kāda tā Jelgava un novads ir, un te man būs iespēja sajusties daļai no šīs vietas. Un tas ir ļoti svarīgi.Bibliotēkā parādās dzīve visā tās daudzveidībā. Dažkārt tas ir grūti, jo ne viss mums ir pieņemams. No otras puses, tas liek nolaisties uz zemes un saprast, ka sabiedrība ir ļoti dažāda.Ir notikusi bibliotēkas funkciju pārnese no vēsas grāmatu glabātavas uz to, ka tā patiešām ir kopienas centrs. Mums priekšā ir vēl daudz darba, ja salīdzina ar Skandināvijas valstīm, kur bibliotēku apmeklē gandrīz visi. Mums vēl ir kur augt, bet nav arī slikti. Bibliotēka var būt tas bišu strops, kur visi ik pa laikam satiekamies. Tad ej pa ielu un ieraugi – redz, kur mans lasītājs. Neesam tuvu pazīstami, bet zinu, ka atrodos vietā, kurai esmu piederīga, un man tas ir svarīgi.
– Esat teikusi, ka redzat bibliotēku kā svarīgu ikvienas kopienas mezglpunktu. Kas ir svarīgākais, ko bibliotēka var dot sabiedrībai?
Domāju, ir tas otrs – ko sabiedrība var dot bibliotēkai. Mēs jau neesam atrauts mehānisms – kopā veidojam sabiedrību. Pasaulē bibliotēkās strādā ļoti daudz brīvprātīgo, te viņi var gūt darba pieredzi. Man ļoti gribētos, lai arī mēs lēnām ietu uz šo modeli, ka jebkurš var dot kādu ieguldījumu. Daudzi bibliotēkā atrod savu piepildījumu. Piemēram, seniors, kurš vairs nestrādā, var mācīt citiem valodu, dalīties ar savu pieredzi, vadot nodarbības. Latvijā tas lēnām sāk iedzīvoties, un gribētu, lai tā būtu arī mūsu bibliotēkā. Šķiet, vēl neesam tikuši vaļā no uzskata, ka viss ir jādara par atalgojumu. Gandarījums patiesībā var būt ļoti laba alga.
– Darbojaties arī Latvijas Stāstnieku asociācijā.
Oficiāla biedre neesmu, tajā esmu nokļuvusi saistībā ar Jelgavas pilsētas bibliotēkas darbu Stāstu bibliotēku tīklā.Stāstnieku asociācijas galvenā misija ir uzturēt stāstniecības tradīciju kā nemateriālā kultūras mantojuma daļu. Ikvienam cilvēkam stāsts ir svarīgs. No vienas puses, uzturam un iedzīvinām mūsu kultūras mantojumu – pasakas, teikas –, no otras – mēs ikviens esam stāstnieks un caur stāstiem ļoti daudz varam saprast, panākt. Mūsu bibliotēkas projekts “Sienas, kas runā” ir veids, kā mēs bibliotēkā stāstām stāstus. Tie nav tikai hronoloģiski datumi, bet tie ir stāsti par cilvēkiem, notikumiem. Citās bibliotēkās iedzīvotāji tiekas un dalās, piemēram, piensaimnieku stāstos. Šādā veidā kopienas cilvēki zina, ka viņu stāsts ir svarīgs, ka kāds grib viņos klausīties, un jūtas vajadzīgi. Bibliotēka stāstus arī apkopo un saglabā. Pasaulē stāstniecība ir iesaistīta visdažādākajās jomās. Svētdien tepat pie šī galda mums bija tikšanās ar norvēģu stāstnieci klaunu Ivanīru Sibillu Hasonu un Megu Nemgordu no Zviedrijas. Norvēģu stāstniece Ivanīra strādā ar bērniem, kam ir īpašas vajadzības, lai integrētu viņus skolā, klasē, sabiedrībā, palīdzētu tikt galā ar traumatisku pieredzi. Savukārt Zviedrijā, piemēram, bibliotēkā, izmantojot stāstus, strādā ar demences pacientiem. Mūsu bibliotēkās tas šobrīd nenotiek, bet to varētu darīt. Ir daudz labu grāmatu, kas sarakstītas par stāstniecības jēgu. Jau kopš seniem laikiem saruna mums ir bijusi svarīga. Patiesībā neviens bez tās nevar. Kad tās pietrūkst, bieži vien jūtamies nelaimīgi. Mums ir nepieciešams tiešais kontakts, mums vajag dalīties un lai kāds dalās ar mums.
– Ko jums nozīmē izvirzīšana Gada bibliotekāra balvai?
Protams, ir patīkami, ka darbs ir novērtēts. Ja kaut ko dara no sirds, to laikam nevar nepamanīt. Pēc savas dabas gan esmu šaubu cilvēks. Man vienmēr šķiet, ka varēja izdarīt vēl labāk, vēl vairāk. Manuprāt, mūsdienās mēs visi darbojamies uz tik dažādām pusēm, ka dažkārt pietrūkst spēka un laika kādā vienā ieiet dziļumā. Ir daudz bibliotekāru, kas paveikuši nesalīdzināmi vairāk par mani. Es tiešām esmu vēl bērna autiņos, šajā jomā vien pamērkusi pirkstu galus. Bet kaut kas jau ir izdarīts, un prieks, ka tas ir pamanīts. Viens ir bibliotēkas ēkas vēstures izpēte, ko novērtējuši arī bibliotēkas kolēģi, otrs – darbošanās stāstniecības kustībā. Domāju, ka man viss vēl priekšā.
