Krasā finansējuma samazinājuma dēļ bezdarbnieku rindās stājušies daudzi Jelgavas novada un pilsētas pedagogi, kas aizgājuši no skolas gan piespiedu kārtā, gan labprātīgi, jo piedāvāts ievērojami mazāk stundu. Viņi palikuši arī bez skaļi solītā valsts atbalsta pārkvalifikācijai, jo ES fondu līdzfinansētais projekts uz šiem pedagogiem vairs neattiecas.
«Kādreiz atgriezties skolā? Pašlaik ir nedaudz sāpīgi par visu, kas noticis. Visvairāk žēl kolektīva un paveiktā darba, kurā ielikta sirds un dvēsele. Lielplatones pamatskolā strādāju no tās dibināšanas – 1993. gada. Tagad esmu radusi iespēju sākt ko jaunu, kas arī nav slikti, bet tikpat atbildīgi un svarīgi kā skolā. Tāpēc paldies kolēģiem par atbalstu,» teic bijusī latviešu valodas un literatūras skolotāja un izglītības iestādes atbalsta centra vadītāja Dace Saliņa.Ministre izaicina uz protesta akcijāmSkolotāja ziņu par to, ka Lielplatones pamatskolas reorganizācijas dēļ būs viena no desmit, kas šajā mācību gadā paliks bez darba, uzzināja, atgriežoties no atvaļinājuma. «Liels paldies direktorei, ka viņa uzreiz paziņoja, kuriem nebūs darba, jo nekavējoties varēju meklēt citas iespējas. Vienmēr esmu ticējusi brīnumiem. Arī šoreiz – aizsūtīju CV un tagad strādāju Jelgavas novada bāriņtiesā,» stāsta D.Saliņa, vienlaikus paužot nožēlu par izglītībā radušos situāciju. «No ministres Koķes neredzu, ka viņa cīnītos un būtu skolotāju pusē. Dažkārt pat rodas sajūta, ka viņa ciniski un tīši izaicina pedagogus uz protesta akcijām. Līdz šim mana vērtību izpratne gan bija tāda, ka skolotājs nav tā profesija, kam vajadzētu streikot, bet tagad ir pārliecība, ka pedagogiem stingri jāpauž sava nostāja, jācīnās par savām tiesībām tā, lai tas ir jūtams,» viņa teic. Vainīga ESIzrādās, skolotāji, kas līdz 1. septembrim pārtraukuši darba attiecības ar izglītības iestādēm, nevar pretendēt uz atbalstu jaunu prasmju apguvei citā nozarē vai specialitātē, tai skaitā uzņēmējspēju attīstīšanai, ko pirms skolu tīkla reorganizācijas solīja izglītības un zinātnes (IZM) ministre Tatjana Koķe. Jaunais Eiropas Sociālā fonda (ESF) līdzfinansētā projekta variants paredz, ka stipendijas 100 latu apmērā mācību laikā ne ilgāk par sešiem mēnešiem varēs saņemt tikai tie pedagogi, kuri palikuši skolā, viņu slodze ir mazāka par deviņām kontaktstundām nedēļā, un tuvākā gada laikā ar skolotājiem plānots pārtraukt darba attiecības.«Šoreiz IZM tiešām nav ko pārmest, jo šāds projekta variants, kas turklāt tapa saspringti un lielā tempā, tika pieņemts Eiropas spiediena rezultātā. ES institūcijas bija ļoti piekasīgas un veica smagu projekta analīzi. Bet vispār tas ir jauks un paredz daudz iespēju,» ESF aktivitāti «Pedagogu konkurētspējas veicināšana izglītības sistēmas optimizācijas apstākļos» vērtē Jelgavas novada Izglītības pārvaldes vadītāja Ginta Avotiņa. Viņa piebilst, ka tuvāko nedēļu laikā tiks apkopota informācija, cik skolotāju varētu pretendēt uz atbalstu ne vien pārkvalifikācijai, bet arī tālākizglītības iespējām jaunos darba apstākļos, piemēram, apvienotajās klasēs un dalībai kvalitātes novērtēšanas sistēmas attīstībā.Reorganizējot izglītības iestādes, Jelgavas novadā darbu zaudēja 53 pedagogi, šajā mācību gadā pilsētas un novadu skolās vairs nestrādā arī daudzi pensionāri un skolotāji, kuriem krasi samazinājās slodze. ViedokļiRuta, sākumskolas skolotāja Godīgi sakot, palūdzu, lai mani atlaiž, jo pusotras slodzes vietā, kuru strādāju pērn, man varēja piedāvāt vien pusslodzi. Parēķināju, ka naudas izteiksmē tas būtu četras reizes mazāk nekā pagājušajā gadā, jo samazināja ne tikai algu par likmi, bet noņēma praktiski visas piemaksas par darba kvalitāti, burtnīcu labošanu, konsultācijām, individuālo darbu un klases audzināšanu. Vai par atlikušo summu maz ir jēga ģērbties, iet uz darbu un nervus bojāt? Iespējams, ja savlaicīgi būtu zinājusi par atbalsta projektu pedagogiem, mans lēmums par darba attiecību pārtraukšanu būtu citāds. Tomēr vēlos redzēt skolotāju, kurš palicis strādāt skolā ar tik niecīgu slodzi, turklāt zinot, ka viņu nākamgad atlaidīs! Tā ir kārtējā cilvēku muļķošana! Ir lielas bažas, kas notiks, kad būs beidzies bezdarbnieka pabalsts, jo brīvu vakanču nav. Labprāt atgrieztos darbā izglītības iestādē, jo tur es piederu. Vedot savu bērnu uz skolu, pārņem dīvaina izjūta – visi savā vietā, bet es kā ārā izmesta.Māris, sporta skolotājs No skolas aizgāju labprātīgi, jo sapratu, ka strādāt par skolotāju pašlaik iznāk ļoti dārgi. Visgrūtākais bija izdarīt izvēli iziet no sistēmas. Mans pedagoga darba stāžs ir aptuveni 20 gadu, un vienmēr, izņemot pēdējos divus gadus, lai izdzīvotu, nācās piepelnīties gan mežā, gan celtniecībā. Pasniedzot sportu vairākās vietās, mana darba diena ilga no pulksten astoņiem rītā līdz pusdesmitiem vakarā. Skumji, ka 20 gadu laikā skolotāji nav spējuši sasniegt palīgstrādnieka līmeni… Pavīdēja pat doma izbraukt no valsts, kaut vēl pērn par to pasmējos. Es saprastu, ja krīzes laikā ministrs saņemtu 300 latu un skolotājs – 160. Ja slēdz pusi skolu, attikušajās visiem būtu jājūtas gana labi, tomēr tā nenotiek. Nesaku, ka vajadzētu rīkot skaļas protesta akcijas, taču, šķiet, citādi mūsu valstī neviens neklausās.
