Jelgavnieks Ruslans Antropovs pilsētas ielās nedodas bez datora un fotoaparāta.
Sarunā ar Ruslanu neviļus sākam runāt arī par nacionālajiem jautājumiem. Viņš, lielāko dzīves daļu dzīvojot RAF masīvā, pamanījis divu sabiedrību izveidošanos pilsētā, taču ikdienā savā blogā – speciāli internetā izveidotajā mājas lapā, kur publicē rakstus par sev aktuālām tēmām, ikdienas piedzīvojumiem, kā arī ievieto attēlus vai videomateriālus, – cenšas atspoguļot pavisam citu Jelgavu – aktīvu, radošu un visiem interesantu.Divas sabiedrības«Esmu dzimis Jelgavā. Sākumā dzīvojām centrā, tad RAF masīvā. Mācījos 6. vidusskolā. Mamma ir latviete, bet tēvs krievs, tāpēc man nekad nav bijis problēmu runāt vienā vai otrā valodā. Sākumā gan laikam vairāk uzturējos starp krievvalodīgajiem, bet vēlāk kompānija mainījās,» Ruslans stāsta.Viņš atzīst, ka pēc padomju impērijas sabrukuma zināt abas valodas bija ļoti izdevīgi, jo daudzi krievi latviski runāt neprata. «Es gan neteiktu, ka krievu un latviešu starpā ir samilzis konflikts, jo tās ir divas dažādas sabiedrības. Deviņdesmitajos gados RAF masīvu uzskatīja par kriminālo rajonu, bet tagad viss ir mainījies – to laiku bandīti nodarbojas ar sportu, dibina uzņēmumus. Taču daļa tā iedzīvotāju dzīvo izolācijā. Tie ir RAF bijušie darbinieki, kas latviešu valodu saprot, bet runāt negrib, lasa krievu avīzes, kas ir ļoti tendenciozas. Vienīgie saskarsmes punkti abām nācijām ir Līgosvētki, 18. novembris un Jaunais gads,» uzskata jelgavnieks.Jelgavā vilina klusumsJaunais vīrietis atzīst, ka arī viņiem, līdzīgi kā daudziem pilsētniekiem, iepriekš bija priekšstats par pelēku Jelgavu. Taču viss var mainīties, ja vien sāc pilsētu pētīt. «Tagad mani Jelgavā nomoka tikai centrs, jo ēkas ir vienādas un pelēkas. Ja tās varētu nedaudz izkrāsot, būtu skaisti, līdzīgi kā citviet pilsētā. Mēs paši sevi ierobežojam – mācoties vienā tipveida skolā, nemaz nezini, ka citi mācās skolā, kas atrodas vēsturiski nozīmīgā ēkā, kuru ir vērts apskatīt,» spriež aktīvais jelgavnieks.Tiesa, Jelgavas objektus varot apskatīt pusdienā, jo to daudz nav. Ruslans atzīst, ka viņa draugi no Krievijas, atbraucot ciemos, Jelgavā «kaifo»: «Mums ir viens liels pluss – te ir klusums, nav sastrēgumu, kas cilvēkiem no lielām pilsētām ļoti patīk.»Vai viņš ir Jelgavas patriots? Jā, atzīst jelgavnieks, kurš patriotismu redz pilsētas mīlestībā. «Patriotismu iespējams skaidrot dažādi. Var staigāt apkārt ar karodziņiem un teikt, ka esmu patriots, bet var vienkārši mīlēt savu pilsētu un kaut ko darīt tās labā,» viņš saka.No elektriķa par direktoru«Maizīti pelnu pārtikas preču izplatīšanas uzņēmumā. Eksportējam un importējam Latvijā, Lietuvā, Igaunijā,» atklāj Ruslans, kurš nezinot, kāds ir viņa sapņu darbs.Pēc astotās klases sācis mācīties par elektriķi – toreiz bija gan norīkojums no RAF, gan stipendija. Taču, kā jau tas jaunībā gadās, visu izjauca mīlestība. «Mani izmeta no otrā kursa, tāpēc pat vidējo izglītību neesmu ieguvis. Strādāju dažādos darbos – biju sargs, malkas cirtējs, reklāmas aģents. Pārdodot reklāmas, manī bija apziņa, ka šis darbs man varētu patikt, taču tad to pametu, jo sapratu, ka ne visi klienti ir apmierināti ar reklāmas rezultātiem. Negribēju tirgot kaut ko, kas nedod klientam labumu. Tad man piedāvāja darbu alkohola tirdzniecības veikalā. Par alkoholu nezināju neko, taču, tā kā organizēju visa veikala darbu, tā bija lieliska pieredze,» stāsta Ruslans, kurš bijis arī mūzikas grupas menedžeris.Vēlāk kopā ar draugu dibinājis mārketinga kompāniju, starp klientiem bija universālveikals «Laimdota» un Pils aptieka, taču uzņēmums beidza darbību, jo trūka klientu. Savā tagadējā darbavietā viņš sācis kā mārketinga direktors, izaugot līdz direktoram, kuram nākas risināt visgrūtākās situācijas.Taps savs uzņēmumsAttīstoties jaunākajām tehnoloģijām, tās sākušas interesēt arī Ruslanu: «Sāku blogot, vērtēt, kā cilvēki nonāk līdz manam blogam. Daudzi uzņēmumi saprot, ka viņiem nepieciešami elektroniskie kanāli informācijas sniegšanai, taču nezina, kā tos izmantot. Uzņēmējs grib izveidot mājas lapu, pie viņa atnāk puiši un saka – tas maksās 300 latu, bet, ko viņš iegūs par šo naudu, reti kurš var pateikt. Tāpēc manas nākotnes plānos ir izveidot digitālās komunikācijas uzņēmumu, kas palīdzētu citiem attīstīties, taču vēl pētu, kā tās darbojas.»Tā kā lasītāju piesaistīšanai blogam bija nepieciešams arī vizuālais noformējums, šā gada sākumā jelgavnieks nopircis fotoaparātu un tagad bez tā, datora un telefona no mājas neiziet. «Un tad saproti – tik daudz kas šajā pilsētā notiek, un tava dzīve mainās. Pilsētā ir tik daudz fotoaparātu, bet plašākai sabiedrībai tiek rādīti tikai dažu fotogrāfu darbi.» Sākotnēji blogs tulkots arī krieviski, taču pašlaik tam vairs neatliek laika.Atzinīgi Ruslans vērtē to, ka daudzās pilsētas vietās pieejams bezvadu internets, tāpēc ikvienam iespējams kļūt par «staigājošo biroju» – var gan rakstīt blogu, gan risināt darba jautājumus.Grib paliktJelgavnieks atzīst, ka katram cilvēkam piemīt spēja pamanīt apkārt notiekošo, taču vieglāk ir sev to neatklāt. «Krietni vienkāršāk ir sēdēt pie televizora, jo ir izveidojusies patērētājsabiedrība. Es katru reizi, piemēram, apmeklējot koncertu, sajūsminos par māksliniekiem, lai arī varbūt ne visiem sanāk. Taču viņi dara!» Ruslans uzskata, ka varētu strādāt jebkuru darbu un ka ar darba meklēšanu viņam nebūtu problēmu. «Cenšos dzīvot tā, lai pašam ir interesanti. Sāku just, ka jau pietrūkst pasākumu,» viņš smaida. Meklēt notikumus citā pilsētā vai valstī pagaidām nedomājot. «Ja nu vienīgi Spānijā, pie jūras. Taču tur ir garlaicīgi, neviens ne par ko necīnās un dzīvo vienā siestā.»
