Gunitas Kulmanes kvēlākā vēlēšanās ir, lai Ūziņi Zaļenieku pagastā atkal uzplauktu.
Pamestas mājas un tukšas lauku sētas pēdējos gados kļuvušas par mazo lauku miestiņu ierastu ainavu. Jaunie aizbrauc un neatgriežas, bet vecie pamazām aiziet no šīs pasaules. Ūziņos, kur mīt ap 180 iedzīvotāju, pēdējo trīs gadu laikā piedzimuši vien divi mazuļi, bet tajā pašā laikā tur arī nav nekā, kas cilvēkus noturētu, – ne skolas, ne doktorāta, ne kultūras vai aktivitāšu centra, pat pēdējais veikals likvidēts. Taču ar vienu gan vietējie var lepoties – tur dzīvo ļoti labi un atsaucīgi cilvēki. Tāda ir arī Gunita Kulmane. Jau vairākus gadus dzīvojot Rīgā, viņa nespēj saraut saites ar dzimto pusi un tās labā dara visu iespējamo, lai cilvēkiem Ūziņos būtu prieks dzīvot un kādreiz tik cienījamais un ar bagātu vēsturi apveltītais miestiņš nepārvērstos aizmirstā Sūnu ciemā. Dziļi sirdī«Jo vairāk es par šo vietu zinu, jo man tā mīļāka,» smaida Gunita. Viņa ar vīru Arti, kurš arī ir ūziņnieks, Rīgā dzīvo tikai formāli – vīram tur ir darbs un tiek nodrošināti ģimenes pastāvīgie ienākumi, bet Ūziņos aizrit visa Gunitas vasara, bērnu brīvlaiki un nedēļas nogales. «Ūziņi man ir ļoti dziļi sirdī – šai vietai jūtos piederīga. Arī mani vecāki Ligita un Uldis Strazdiņi ļoti mīl šo vietu un būtu gatavi Ūziņu labā daudz darīt. Mana vecvecmāmiņa Milda Kārkliņa, kura nodzīvoja 94 gadus un visu mūžu pavadīja Vidzemē, par Ūziņiem teica: «Te jau ir paradīze zemes virsū, īsta nektāra zeme, te bez īpašas kopšanas izaug viss, ko iesēj vai iestāda, atliek tikai novākt.» «Nespēju iedomāties, ka varētu dzīvot ārpus Latvijas, jo uzskatu to par Dieva izredzēto zemi,» aizdomājas Gunita. Ūziņu bibliotēka noteikti ir viena no retajām lauku grāmatu krātuvēm ar tik bagātu dzimtā miesta vēstures arhīvu. Vairākus gadu desmitus Ligita Strazdiņa apkopojusi Ūziņu vēstures materiālus, tikusies ar cilvēkiem, daudz laika pavadījusi arhīvos, izzinot, pētot un visu sagrupējot pa mapēm. Jau trešo gadu mammas vadīto bibliotēku un novadpētniecības materiālu apkopošanas stafeti no mammas pārņēmusi Gunita. Miestiņā dzīvojošie un arī novadpētniecības materiāli ir tās bagātības, kas Ūziņos palikušas. Bibliotēkā no bērnu dienāmJau mazai esot, Gunitai ļoti patika iet mammai līdzi uz bibliotēku, šo to piepalīdzēt. Joprojām savu dzīvi viņa nevar iedomāties bez grāmatām un lasīšanas. «Man ļoti patīk tas, ko daru, jo bibliotēkā ir darbs ar cilvēkiem. Nav grūti darīt labu, ja tu redzi, ka otram tas sagādā prieku,» viņa priecājas.Bibliotēkas zinības augstās skolās Gunita nav apguvusi, bet pati par visu interesējas un ļoti daudz lasa. Viņa pirmā no visām Jelgavas novada bibliotekārēm izveidoja pati savu blogu, veltot to Ūziņu vēsturei. Gunita spriež, ka mazā lauku bibliotēkā strādāt ir daudz grūtāk. «Lielajā bibliotēkā cilvēki paši nāk klāt, bet mums savi cilvēki jāiesaista, jāieinteresē, lai nāk, lasa, lieto datoru. Esmu gatava pat apmācīt datorprasmi, palīdzu izveidot e-pastus, ierādu, kā lietot internetu. Vecākiem cilvēkiem, kas paši atnākt nevar, grāmatas pievedu arī mājās. Laukos tādu nav maz, un, ja cilvēks visu mūžu nācis uz bibliotēku un lasījis, tad pēkšņi to liegt viņam būtu ļoti sāpīgi. Jaunieši vairs nevēlas lasīt, bet vidējās paaudzes un vecie cilvēki aizvien to grib darīt, un man šie cilvēki ir ļoti svarīgi,» neslēpj Gunita. Lai neizmirstLīdztekus darbam bibliotēkā, talkām un pasākumu organizēšanai Gunita daudz domā, kā vēl noturēt ūziņniekus dzimtajā miestā, kā veicināt, lai cilvēki neaizbrauc un ciems neizmirst. «Manu prātu tas nemitīgi nodarbina. Ļoti vēlos nopietni apgūt projektu rakstīšanu un līdzekļu piesaisti. Pagaidām šajā jomā man zināšanu vēl ir ļoti maz, bet esmu apņēmusies to apgūt, tas ir tas, kā dēļ naktīs nevaru gulēt. Jau tagad ļoti daudz darām paši, iedzīvotāji. Man ir paveicies, ka Ūziņos dzīvo ļoti atsaucīgi ļaudis un viņi man ir lieli palīgi,» stāsta bibliotēkas vadītāja.Prieks, ka senais teju simtgadīgais parks un apkārtne Ūziņos nav ar brikšņiem aizauguši, tajā pašā laikā Gunita piebilst: ja neprasītu un nelūgtos, tad zāle gan jau sniegtos pāri galvai. Septiņu kilometru attālajā Zaļenieku pagasta centrā cilvēki maz zina, kas notiek Ūziņos. Dažkārt vairākkārt jāpalūdz, ka zāli vajag nopļaut, bibliotēkai kurinātāju nolīgt, lai bagātais krājums neaiziet bojā. «Dodos pie vietējiem zemniekiem, kas parasti neatsaka. Šovasar parkā, kad zāle jau burtiski acīs līda, bet pagasts neko, parku ar savu tehniku izpļāva Ojārs Turčinskis – laukums bija kā deju galds, kur bērniem vasaru baudīt. Biju sagādājusi vairākas bumbas, ir basketbola grozi, futbola vārti, volejbola laukums, nojume ar soliem, un bērni tur labprāt nāca pavadīt laiku. Lielajā talkā iztīrījām un sakopām pašu parku. Savācāmies ap 40 cilvēku, pat Zaļeniekos tik daudz talkotāju nebija,» atceras Gunita.Runājot par darbu un cilvēkiem, no ūziņnieces staro inteliģence un sirsnība. Viņai sāp sirds, ka dzimtā un tik mīļā vieta daļēji nolemta pamestībai. Triju gadu laikā piedzimuši vien divi mazuļi, un viņas koptajā un rūpīgi sargātajā sporta laukumā bērnu balsis dzirdamas aizvien retāk.EntuziasmsNovadpētniecība ir Gunitas kvēlākā sirdslieta. Arī to viņa dara ārpus sava darba laika un bez atlīdzības. Iespēju robežās brauc pie cilvēkiem, runā ar viņiem par pagātni, vāc liecības, fotogrāfijas, pēta un izzina dokumentus. «Vecā paaudze aiziet no šīs pasaules, bet pēcteči maz ko zina. Viņiem vecajām fotogrāfijām nav nekādas vērtības. Man joprojām ļoti daudz palīdz mamma – apstrādā materiālus, veido vēsturiskos aprakstus. Ar laiku to visus plānoju digitalizēt,» stāsta Gunita, par piemēru minot un rādot biezu mapi par mājām «Būdnieki», kur kādreiz dzīvojis Aspazijas brālēns. Mājas vairs nav, bet vēstures materiāli – bagāti. Jaunā paaudze par Ūziņu vēsturi zina maz. «Reti kurš varēs pastāstīt, ka Ūziņos kādreiz bija savs Biedrības nams, kas svētkos vienmēr greznots ar vītnēm un sarkanbaltsarkaniem karogiem. Kad un kā parks stādīts, kad iesvētīts. Fotogrāfijas liecina, ka pirmās Latvijas laikā Ūziņos bija pasakaini puķu stādījumi, strūklakas, soliņi. Zinot, kā bijis, es nevaru pieļaut, ka tagad kāds šīs vietas posta, izbraukā ar mašīnām. Cīnos arī ar latvāņiem, lai gan tas man nebūtu jādara. Lielāku ieinteresētību vēlētos no pagasta puses,» neslēpj Gunita. Tagad viņa pieskata kādreizējo Biedrības namu. Skaistā celtne ir pietiekami labā stāvoklī un gaida, kad tiks nodota izsolei. «Daudzi jautā, cik ilgi man pietiks spēka, un es atbildu, ka viss atkarīgs no šā nama – kas to nopirks un ko tajā iekārtos. Par ēku ir interesējušies mākslinieki, un es tikai priecātos, ja Ūziņos atdzimtu kultūrvide. Esmu gatava sabiedriskā kārtā palīdzēt un atbalstīt. Varētu attīstīt arī kādu ražotni. Ja ēku kāds vēlas iegūt tāpat vien, tad labāk lai tā ir pašvaldības īpašumā, jo, redzot, kā tiek izdemolēta un postīta Zaļenieku vecā skola un bērnudārzs, kas nodoti privātīpašnieku rokās, ļoti sāp sirds…» atzīst Gunita.Ar cerību uz atgriešanosAbsolvējusi Vilces skolu un Augstkalnes vidusskolu, Gunita atgriezās dzimtajā ciemā, kur vairākus gadus strādāja par veikala vadītāju. Arī dzīvesbiedrs nekur tālu jāmeklē nebija – kaimiņpuisis Artis, ko Gunita iepazina vēl bērnudārzā, vienā grupiņā ejot, un pēc tam, vienā klasē mācoties, bija īstais, ar kuru saistīt savu dzīvi. Ģimenē piedzima divi dēli – Kārlis un Jānis. Mammai ir prieks, ka vismaz vienam no mantiniekiem ir interese par laukiem. «Lielākajam dēlam attiecības ar zemi un laukiem ir nosacītas, bet mazākais jau no agras bērnības sapņo par saimniekošanu. Gan manam tēvam, gan draugu ģimenei ap Ūziņiem pieder savas saimniecības. Kārlim ir 14 gadu, un viņam jau tiek atļauts pabraukt ar kombainu, puika ir bezgala laimīgs, ka arī pats kādu bunkuru var piekult. Tāpēc ir cerība, ka vismaz viens no dēliem Ūziņos atgriezīsies. Lauki, tehnika un zemniekošana ir tas, ko viņš vēlas,» priecājas dēlu mamma.
