Raksts manī kā tētī izraisīja pārdomas un mudināja atsaukties žurnālistu aicinājumam izteikt savu viedokli vecāku un pedagogu sadarbības jautājumā.
Raksts manī kā tētī izraisīja pārdomas un mudināja atsaukties žurnālistu aicinājumam izteikt savu viedokli vecāku un pedagogu sadarbības jautājumā.
Manuprāt, publicētais gadījums nav vienīgais piemērs un apliecinājums apgalvojumam, ka ir patiesa nepieciešamība vecākiem gan savā starpā, gan ar pedagogiem veidot sarunu.
Vecāki, sāksim ar to, ko paši varam – sarunāsimies viens ar otru! Izrādīsim interesi par bērna klasesbiedra vecākiem, uzzinot, kā viņus sauc, kur viņi strādā, kā varētu sazināties ikdienā.
Mēs, vecāki, taču varam ierasties uz kādu klases audzināšanas stundu un piedalīties tajā, veidojot saskarsmi gan ar bērna klases audzinātāju, gan klasesbiedriem, gan viņu vecākiem.
Kā būtu, ja vecāki, klases audzinātāji, citu klašu skolēnu vecāki un audzinātāji nolemtu par kādu kopēju sportiskas atpūtas aktivitāti? Būsim radoši un izmantosim arī jauno tehnoloģiju iespējas, piemēram, īsziņu sūtīšanu. Protams, sagaidu pretjautājumus: kas par tām maksās, pa kuru laiku? Var izmantot ne vienu vien interneta portālu, no kura īsziņas nosūtāmas bez maksas. Vecāki varētu arī klases audzinātājam maksāt mēnesī 70 santīmu, lai ik nedēļu saņemtu no viņa divas trīs īsziņas (vienas cena – Ls 0,07) par savu bērnu. Tā vecāki būtu daudz labāk informēti, nekā reizi pusgadā aizejot uz sapulci.
Pa kuru laiku lai to dara? Uzskatu, ka vecāki, kuriem patiešām interesē, kas notiek ar viņa bērnu skolā, kā arī skolotājs, kuram rūp savi audzināmie, laiku atradīs.
Jelgavas 3. pamatskolas skolnieka tētis Kārlis Boldiševics
