Man reiz Ziemassvētki pienāca Mongolijā. Tādā draudzīgā, labvēlīgā kompānijā, kurā bija gleznotāji un viņu daudzie bērni, nolēmu maķenīt kaut ko parādīt no tiem svētkiem, kas ir pie mums Eiropā.
Man reiz Ziemassvētki pienāca Mongolijā. Tādā draudzīgā, labvēlīgā kompānijā, kurā bija gleznotāji un viņu daudzie bērni, nolēmu maķenīt kaut ko parādīt no tiem svētkiem, kas ir pie mums Eiropā. Paņēmis blokflautu, nopūtu «Kluso nakti, svēto nakti» un pēc tam kādu pantiņu nodziedāju arī pats. Iespaids uz maniem draugiem nebija slikts, bet sajūsmas izpausmes arī nekādas sevišķās (izpildījums gan arī nebija augstā līmenī). Protams, mongoļiem ir atšķirīgas muzikālās tradīcijas un neko citu arī nevarēja gaidīt. Bet interesanti, ka arī Eiropā pēc tam, kad šī mūzikas skolotāja Franča Grūbera un baznīcas vikāra Jozefa Mora uz ātru roku vienā dienā sacerētā un iemēģinātā dziesmiņa 1818. gada 24. decembrī tika atskaņota mazas Austrijas pilsētiņas Oberndorfas baznīcā Ziemassvētku pusnakts dievkalpojumā, to uz astoņiem gadiem aizmirsa… Protams, baznīcas draudzei un korim skaņdarbs bija paticis, bet vai tad maz skaistu kompozīciju… Tikai 1825. gadā, kad «Klusas nakts, svētas nakts» notis nejauši atrada ērģeļu skaņotājs Kārlis Maurahers (droši vien mūsdienās viņš būtu labs producents), dziesma ātri vien kļuva plaši pazīstama un galu galā ir kļuvusi par tādu kā Rietumu civilizācijas zīmi.
Šī dziesma man nāk prātā, arī atceroties savu tēvu, kādreiz Jelgavā pazīstamo mūziķi Jūliju Grūtupu. Viņš man teica, ka karā nevienu neesot nošāvis (pusgadu Kurzemes katlā dienējot par orķestra diriģentu), bet no 1946. līdz 1947. gadam viņam kā leģionāram iznāca būt soda nometnē Tālajos Austrumos. Tur tēvam gāja salīdzinoši labi, viņš atkal tika par diriģentu. Kādā Jaungada sarīkojumā orķestrim «samiksējis» skaistu melodiju popūriju. Un tur bija arī «Klusa nakts, svēta nakts». Cietumsargi to uztvēra kā skaistu meldiņu un, protams, necēla nekādus iebildumus, bet bija arī vīri, kuriem birušas asaras un kuri, cerams, ar šo dziesmu kļuva garā stiprāki.
