Latvijas šaha čempione Katrīna Šķiņķe spēli iepazinusi četru gadu vecumā
«Starptautiskā meistare (2009). Šahu sākusi spēlēt no četru gadu vecuma. Pirmais treneris – Viktors Krūmiņš (Jelgava), turpmāk Līga Ungure un lielmeistars Jānis Klovāns.» Tādus faktus par Katrīnu Šķiņki varam atrast Vikipēdijā. Turpat arī kopš 2000. gada gūto Latvijas mēroga un starptautisko panākumu uzskaitījums, kura pēdējais ieraksts apliecina: 2014. gadā Katrīna pirmoreiz kļuvusi par Latvijas sieviešu čempioni.
– Kā tas notika, ka ieinteresējies par šo spēli? jautāju Jelgavā šahistes gaitas sākušajai čempionei, kas nu jau pusi savas sportiskās karjeras būs aizvadījusi galvaspilsētā. Pēc ģeogrāfijas bakalaura grāda LU turpinās arī maģistra studijas telpiskās attīstības plānošanā, bet uz norunāto tikšanos pie tējas tases Vecrīgā viņa atsteigusies no Āgenskalna, kur strādā ar ģeogrāfijas informācijas sistēmu, citiem vārdiem, karšu programmēšanu saistītā uzņēmumā.
Domāju, liela loma šajā ieinteresētībā bija tam, kādā veidā tētis mani, kā rotaļājoties, iemācīja. Sākumā spēlējām «ahu» – man visas figūras, viņam tikai bandinieki. Kad sāku vinnēt, viņš pielika pa figūrai klāt. Tā ar tēti un brāli spēlējām gandrīz katru vakaru, bet, kad iemācījos, viņš mani aizveda pie trenera Viktora Krūmiņa uz Šaha klubu, kurā pats arī darbojās. Par šo laiku gan vairāk zinu no vecāku atstāsta, bet pirmie pašas spilgtākie iespaidi bija piecu gadu vecumā sacensībās Rīgā. Partijas jāpieraksta, bet es vēl īsti rakstīt nemācēju. Krēslā tupēju uz celīšiem, lai galdiņu varētu pārredzēt, un tad man aizrādīja, ka tā nedrīkstot. Rezultāti laikam nebija īpaši, bet pašu turnīru, kas bija arī atlases sacensības Eiropas un pasaules čempionātam ar dažāda vecuma dalībniekiem, atceros kā lielu piedzīvojumu.
– Vai līdz ar treniņiem sāki manīt arī izaugsmi? Kā vispār sākas tāds šaha apguves treniņš?
Bērni sākumā spēlē savā starpā. Treneris parāda kādu gājienu, liek risināt situācijas, piemēram, panākt matu vienā vai divos gājienos. Uzdevumu risināšana faktiski vijas cauri visam treniņu procesam. Kad esi mazliet jau «apvēlies», brauc uz sacensībām. Pēc tam kopā ar treneri tiek izskatīti un analizēti partiju pieraksti. Paralēli notiek atklātņu apgūšana un sava «repertuāra» veidošana. Jelgavā bija labi tas, ka klubā sanāca dažāda līmeņa un vecuma cilvēki, ar kuriem varēja spēlēt svētdienu turnīros. Uz tiem gāju vēl arī tad, kad trenējos jau Rīgā. Treneris Krūmiņš mūs arī ļoti bieži veda uz dažādām bērnu sacensībām.
– Kopš kura laika esi rīdziniece?
Mācījos Jelgavas 4. pamatskolā, pēc tam Spīdolas ģimnāzijā, bet devītajā klasē pārgāju uz Rīgu, kur jau biju sākusi trenēties Šaha skolā, un pabeidzu Rīgas 2. vidusskolu.
– Šahs laikam Latvijā nevar būt profesija? Vismaz tu izvēlējies ģeogrāfiju.
Ir profesionāli šahisti arī Latvijā, kas gan pārsvarā spēlē ārzemēs. Es izvēlējos ģeogrāfiju, jo tētis ir ģeogrāfs, un tas bija labākais, ko varēju iedomāties. Vēlāk sapratu, ka ir vēl kas cits «jāpiemācās klāt», taču šo savu pamata izvēli nenožēloju.
– Atgriežoties pie šaha – treniņš fiziskajos sporta veidos notiek vairāk vai mazāk «reālajā laikā», vai prāta spēlē arī tā iespējams uz laiku domas ieslēgt vai atslēgt?
Treniņā pārsvarā var. Pēdējā laikā gan praktiski neesmu trenējusies individuāli – tā kādas trīs stundas ar treneri viens pret vienu. Taču arī pēc tāda treniņa nav problēmu pārslēgties uz ikdienu. Tomēr turnīrā ir citādi. Īpaši, ja bijusi kāda kļūme partijā, vai citreiz arī, ja sanākusi kāda laba partija, tad tā vēl pirms gulētiešanas maļas pa galvu, bet otrā dienā jau nākamā spēle. Spēja izturēt spriedzi katram atšķirīga, bet jāmāk sevi raksturā kontrolēt. Man šajā ziņā palīdzējuši treneri, vecāki, arī pieredze norūda.
– Bērnu un jaunatnes čempione esi bijusi daudzkārt, bet pieaugušo konkurences «spriedzi» līdz galam izturēji pirmoreiz. Turnīra vadībā izvirzījies pēc ceturtās kārtas un saglabāji pirmo pozīciju arī sacensību noslēgumā.
Tā var teikt. Ja pēdējā partijā būtu zaudējusi, nāktos samierināties ar kādu no tālākām vietām.
– Ir sporta veidi, kur neveiksmīgu sākumu vēl var saglābt kaut spēles pusceļā vai galotnē. Vai tas iespējams arī šahā?
No kļūdām nevar izbēgt, un mēdz pat teikt, ka šahs ir kļūdu spēle. Bet svarīgi, cik daudz kļūdās un kurš kļūdās pēdējais. Ja iziet no atklātnes ar «mazāk sliktu» pozīciju, tad vēl ir kas glābjams. Latvijas čempionāta pēdējā spēlē pretiniecei tas īsti neizdevās. No vidusspēles savukārt jāredz, uz kurām galotnēm var aiziet. Galotņu grāmatu ir bezgala daudz, bet attiecīgajā situācijā der daži vienīgie pareizie gājieni, lai uzvarētu vai panāktu neizšķirtu.
– Atklātnes, galotnes – visus variantus laikam taču nevar ne iemācīties, ne paredzēt?
Tā ir, visus variantus neviens nevar zināt, un iespējamie gājieni spēles laikā ir prātam neaptverami skaitļi.
– Bet kā ar datoru, ko, šķiet, arī tomēr reiz pārspēja Garijs Kasparovs?
Dators spēj skaitīt, bet tam nav šahā vajadzīgās intuīcijas. Kasparova uzvaru, ja pareizi atminos, noteica tieši intuitīvi upurēta figūra. Kopš tā laika arī datorprogrammās variantu apjoms noteikti ir audzis, bet pati sacensība ar datoru vairāk ir tāds mārketinga pasākums. Cita lieta, ka šahisti ļoti daudz izmanto datorus savstarpējās spēlēs, arī lai novērtētu kādu pozīciju un analizētu savu vai pretinieka spēli. Internetā iegūstamā informācija par turnīrā gaidāmo pretinieku un viņa izspēlētajām partijām ļauj novērtēt viņa stilu, pamanīt kļūdas, labāk sagatavoties. Augsta līmeņa lielmeistari pēc tādas padziļinātas datoranalīzes var spēlēt, pie galdiņa nemaz nedomājot.
– Tevis pieminētā intuīcija vairāk tiek piedēvēta sievietēm, bet šahā tomēr spēcīgāki vīrieši.
Intuīcija šahā – tā nav tikai sajūtu līmenī zināmā, bet tā, kas izstrādājas no iegūtajām zināšanām un sevišķi izpaužas ātrspēlē. Par sievietēm – jā, pasaules simts labāko šahistu vidū, šķiet, ir tikai viena. Viens no skaidrojumiem varbūt tas, ka vīrieši spēj labāk koncentrēties vienai lietai.
– Klasiskais šahs, ātrspēle, simultānspēle – vai viens cilvēks var būt vienlīdz labs visās?
Ir kas vienlīdz labi spēlē gan ātrspēli, gan klasisko. Bet simultānspēle vairāk ir šaha popularizēšanas pasākums. Bērniem faktiski tā ir vienīgā iespēja izmēģināt spēkus pret lielāku meistaru, jo turnīros jau Šveices sistēma liek kopā spēcīgos ar spēcīgākajiem.
– Pie rūtainajiem galdiņiem tiekas gan diplomāti, gan vīri Vērmaņdārzā. Šahs ir elitāra vai tomēr demokrātiska spēle?
Gan – gan. It kā demokrātiska, bet cilvēkiem patīk arī sevi pozicionēt kā tādiem, kas spēlē šahu. Tie, kas spēlē uz soliņa, manuprāt, ir īsti šaha entuziasti. Esmu dažreiz paskatījusies – viņu spēles līmenis ir augsts, stils neordinārs, un idejas tiešām labas.
– Cik daudz šahā nosaka talants? Vai iespējams, ka viens tāds dabas tīrradnis, teiksim, brīnumbērns, pārspēj pieredzējušu lielmeistaru?
Tāds brīnumbērns ir patlaban pasaules pirmais numurs norvēģis Magnuss Karlsens. Viņam bija «padsmit» gadu, kad uzvarēja Kasparovu. Talants norvēģa spēlē nosaka ļoti daudz, bet viņš ir ieguldījis arī ārkārtīgu darbu.
– Kādu sportisko plānu realizācijā būs tavs turpmākais ieguldījums?
Līdz jūnijam vēl turpinās Latvijas komandu čempionāts, kur pārstāvu RTU. Jūnijā – Latvijas ātrspēles čempionāts. Tad arī treniņnometne Latvijas izlasei, kuras pārstāvji jūlijā dosies uz starptautisku turnīru Grieķijā, bet augusta sākumā – pasaules šaha olimpiāde Norvēģijā divu nedēļu garumā. Tūlīt pēc tam Rīgā būs vienas no lielākajām Ziemeļeiropas starptautiskajām sacensībām «RTU Open» – jau ceturto gadu rīkots šaha festivāls ar daudziem dažāda līmeņa turnīriem, kur dalībnieku skaits tuvojas četriem simtiem. Tajā gan es droši vien piestrādāšu tikai organizēšanā. Bet nākamais sportiskais mērķis ir izpildīt sieviešu lielmeistara normu. ◆
