Pagājis gads, kopš 13 uzņēmīgu jelgavnieku nodibināja sabiedrisko organizāciju «Ēdelveiss.» Jauni, ne tik jauni, bet visi enerģijas un apņēmības pilni izkļūt no ikdienas nomācošās dirnēšanas četrās sienās – strādāt, priecāties un baudīt.
Pagājis gads, kopš 13 uzņēmīgu jelgavnieku nodibināja sabiedrisko organizāciju “Ēdelveiss.” Jauni, ne tik jauni, bet visi enerģijas un apņēmības pilni izkļūt no ikdienas nomācošās dirnēšanas četrās sienās – strādāt, priecāties un baudīt. Pasauli saredzēt līdzīgi kā katrs no mums. Un tomēr nedaudz citādi to izjust.
Gada svinībās, kas notika vakar, “ēdelveisiešu” sveicēju pulks bija krietni lielāks par duci pašu jubilāru. Starp viesiem bija draugi, radi, atbalstītāji – visi tie, kas tic, – ir tikai jāgrib, un cilvēka spēkos ir paveikt lielas lietas, piekāpjoties tikai patiesi neiespējamajam.
Tādi – atklāti, drosmīgi, varbūt tikai nedaudz ciniski – uz sarunu “Ziņās” atnāca “Ēdelveisa” vadītājs Vadims Račiks un Sergejs Kitovs. Starp citu, Vadimu var apsveikt ar Latvijas pilsoņa statusa iegūšanu, par pilsoni gatavojas kļūt arī Sergejs.
Kas paveikts “Ēdelveisa” pirmajā gadā un kas nav izdevies?
V.R.: Organizācijas radās, jo sapratām – laiks sanākt kopā mūsējiem – ratiņniekiem. Braucu uz sanatoriju, iepazinos ar aktīviem cilvēkiem, kas teica: “Pulcini cilvēkus Jelgavā, bet Rīgā veidosim centrālo organizāciju. Tagad organizācijai “Pontes” ir sešas filiāles – Kuldīgā, Balvos, Rēzeknē, Cēsīs, Rīgā un Jelgavā. Var teikt, ka nokārtotas lielākās formalitātes – nupat kā viena gada vecumā esam nostājušies uz kājām. Tāpēc arī gada jubileja mums ir īpaša. Kas paveikts? Realizēti vairāki projekti – ar Domes atbalstu otro sezonu pieejama reitterapija (jāšana ar zirgiem) Vaivaros. Tā mums, sēdošiem cilvēkiem, ir īpaši svarīga – mugurai, muskuļiem. Šogad pat piedalījāmies klubu sacensībās. Saņemam ārstnieciskās fizkultūras kursu.
Lielākā problēma ir telpas. Joprojām esam bez tām. Paldies, ka mums ļauj izmantot Sociālo lietu pārvaldes Krīzes centru. Pašvaldība sola piešķirt telpas Pasta ielā 44, kur plānots izmitināt visas biedrības vienuviet. Solīja to nokārtot līdz rudenim. Tagad būvniecības darbi iesaldēti. Nu sola jaunajā gadā.
S.K.: Ar pilsētas Domi un Sociālo lietu pārvaldi un arī ar citām organizācijām un iestādēm mums ir labas attiecības. Visur tiekam pieņemti, uzklausīti, mums cenšas palīdzēt. Ja Domes ēkai būtu pacēlājs, noteikti to apmeklētu vēl biežāk, nedodot vadībai mieru. (Smejas – E.V.)
Kāpēc tomēr vēl viena invalīdu organizācija Jelgavā, kur jau darbojas vairākas?
S.K.: Jelgavas invalīdu biedrības vairāk rūpējas par staigājošiem cilvēkiem, tāpēc arī radās ideja apvienot ratiņniekus, lai gan tagad no 13 organizācijas biedriem tādi esam astoņi. Pārējiem katram ir savas veselības problēmas – kam izkaisītā skleroze, kam paralīze.
V.R.: Zināju, ka mūsu pilsētā ir ratiņnieki, kas izbrauc no mājas labi ja reizi gadā. Tā cilvēks nevar dzīvot – noslēdzies četrās sienās un sevī. Lai tādus “izvilktu” no mājas, lai viņi justos šai sabiedrībai piederīgi, arī izveidojām “Ēdelveisu”. Pilsētā ir apmēram 3000 invalīdu. Varam tikai nojaust, cik no tiem mēs redzam pilsētas ielās. Labi, ka tagad sākuši iziet laukā. Īpaši jaunie cilvēki, kas “salūzuši” nesen.
Citādi visi runā par integrāciju, iekļaušanos, bet teorija ir un paliek tikai teorija. Ir jārīkojas! Sevi jāpiesaka – lai mainās celtnes, ielas, lai pilsēta rēķinās arī ar mums!
Vai Jelgava mainās, pielāgojas?
V.R.: Jāatzīst, ka tiešām mainās. Kaut gan tas notiek gaužām lēni. Protams, jāņem vērā arī budžeta iespējas. Taču cits jautājums, cik lietderīgi tiek ieguldīta nauda procesā, ko uz papīra saucam par pieejamas vides veidošanu. Cik pilsētā ir vietu, kur uzbraukt nav iespējams! Šķiet, cilvēki ieguldījuši līdzekļus, kaut ko darījuši, bet invalīdam uzbrauktuve ir pilnīgi nelietojama. Mums saka: viss ir pēc projekta! Bet tos izstrādā cilvēki, kas ratiņkrēslā nav sēdējuši. Ar pēdējā laikā nodotiem objektiem ir citādi. Un tomēr – piemēram, jaunā Mātera iela. Nezinu, vai tā nododama ekspluatācijā kā invalīdiem pieejama vide. Arī pēc otrās asfalta kārtas uzklāšanas. Vislielākais slieksnis no braucamās daļas uz ietvi var būt divi centimetri. Tur būs savi pieci. Somijā vispār tādu nav.
S.K.: Tādas lietas var notikt tikai mūsu pilsētā – bieži vien neloģiskas. Pa Ventspili braukājām četras stundas. Tur ir gluži kā Somijā. Par cilvēkiem domā. Nemanīju nevienu vietu, kur invalīds nevarētu izbraukt. Bauskā tāpat…
V.R.: Mainās arī sabiedrības attieksme pret mums. Tagad, kad iebraucam veikalā, cilvēki nāk klāt, piedāvā palīdzību. Arī Municipālā policija atsaucīga. Sergeju, piemēram, reiz karstā laikā aizveda līdz tirgum un atpakaļ. Sabiedrība sākusi invalīdos ieklausīties. Un mums ir tai ko teikt. Nākamā gada pirmais darbs būs saistīts ar jauno projektu. Mūsu iecere ir apmeklēt visas pilsētas skolas, runāt ar skolēniem. Viens jautājums ir pieejama skola bērniem invalīdiem. Kāpēc bērnam ratiņkrēslā obligāti jāapgūst mājas apmācība? Viņam jābūt starp citiem vienaudžiem! Tas ir mūsu mērķis – katrai skolai uzbrauktuvi! Tāpēc arī ciemosimies pilsētas mācību iestādēs, stāstīsim, jo ir ko teikt bērniem.
S.K.: Runājot par augstskolu. Mūsu Maksims Voroņeckis, piemēram, studē Baltijas Krievu institūtā. Protams, citi studenti viņam palīdz pārvarēt šķēršļus – ienes, iznes. Ir arī studijas mājās. Vasarā bijām Latvijas Lauksaimniecības universitātē kāda invalīdu integrācijas projekta prezentācijā, bet iekšā nevar tikt – tad nu mūs arī staipīja. Ko darīt jaunam cilvēkam ratiņkrēslā, kas nolēmis izglītoties? Nav pieejami arī kursi.
Ko jūs stāstīsiet skolas bērniem?
V.R.: Gribam pastāstīt par sevi. Cilvēks var salūzt jebkurā vecumā, no tā nav pasargāts neviens. Ja bērns lūst 14 gados, tad var uzskatīt, ka pilnībā lūst arī viņa dzīve. Nu iedomājieties, ja viņš gribēs mācīties tālāk? Ko pašreizējā situācijā viņam darīt?
Tas ir liktenis vai arī to iespējams novērst?
S.K.: Bieži vien tā ir apstākļu sakritība.
V.R.: Varbūt, ka var novērst. Par katra cilvēka rīcību neviens nevar atbildēt. Mēs nezinām, kas ar katru no mums notiks pēc piecām minūtēm. Tā bija arī ar mums. Par ratiņniekiem kļuvām savas muļķīgās rīcības dēļ. Es, piemēram, neveiksmīgi ieniru Svētē. Sergejs – citā upē. Igors nira ezerā. Viens no mums iekļuva avārijā, kādu mašīna notrieca. Cits neveiksmīgi šķērsoja dzelzceļa sliedes – viņam amputēja roku un kāju. Ir, protams, cilvēki, kam kājas atņēmusi slimība. Taču pārsvarā nelaimē vainot var tikai savu muļķību. Satiecies ar draugiem, iedzer, lūk, arī dullums galvā. Man bija 25, Sergejam – 24. Tā ir tēma, par ko gribam runāt ar bērniem. Tīņa vecums ir traks laiks, kad esi pārgalvīgs un nedomā par rīcības sekām. Tas ir skumjākais. Varbūt mums izdosies kādu no nelaimes pasargāt.
Kā ir ar darba iespējām mūsu pilsētā?
V.R.: Es strādāju firmā “Berlings”. Jāatzīst, ka tas invalīdam ir grūts darbs. No mūsējiem nodarbināti ir tikai divi cilvēki.
S.K.: Pilsētā jau tā trūkst darba vietu. Ja no darba aiziet veseli cilvēki, vai izturēs invalīds?
V.R.: Gribu Rīgā mācīties par juvelieri. Galvaspilsētā ir lielākas iespējas mācībām, kaut gan vides pieejamība arī tur ir problēma.
Ņemot vērā problēmas ar pieejamu vidi, kā jūs atpūšaties? Vai esat domubiedri arī ārpus “Ēdelveisa”?
V.R.: (Smejas – E.V.) Atpūšamies noteikti kopā. Izmantojam Domes piedāvāto transportu, kur visi varam “sarūmēties”. Dodamies uz kafejnīcām, diskotēkām, piknikiem, koncertiem. Ir mums arī savi atbalstītāji. Pateicoties viņiem, bijām ekskursijās uz Ventspili un Aglonu. Visu vasaru apmeklējām koncertus Dzintaru koncertzālē, bijām konkursā “Jaunais vilnis” u.c. Atpūšamies ne sliktāk kā jebkurš cits. Galvenais, lai tiktu sperts pirmais solis – no mājām. Pēc tam jau viss notiek!
S.K.: Mūsu valstī ir tādi likumi, ka sponsorēšana uzņēmējiem sagādā tikai galvassāpes. Piemēram, ziedosi 100 latu, pēc tam kilograms papīru un dokumentācijas jāaizpilda, lai saņemtu nodokļu atlaidi. Tas viņiem nav izdevīgi. Varbūt tāpēc vairāki atsaka palīdzēt ar naudu, bet gan sola nākt talkā praktiskās lietās. Par to esam pateicīgi.
Kā ir citviet? Vai ir valsts, kuras sociālās palīdzības sistēmu būtu vēlams pārņemt arī Latvijai?
V.R.: Jā, piemēram, Somija. Pie viņiem par invalīdiem pilnībā rūpējas valsts. Cilvēki dzīvo speciālās sociālās mājās, kas pielāgotas tikai invalīdiem. Viss labiekārtots īpaši viņiem, ir sociālie darbinieki. Kopā šie cilvēki dodas uz terapiju, ārstniecisko fizkultūru. Šādas mājas ir nepieciešamas, lai invalīdi varētu dzīvot ārpus savas ģimenes, patstāvīgi. Radinieki pie viņiem nāk ciemos. Mājās, dzīvojot kopā ar ģimeni, ir savas problēmas. Visiem ir nervi, katram savs raksturs. Vēl viena lieta ir slinkums, jo pierodam, ka mūsu vietā mamma vai kāds cits izdarīs to un to. Bet mēs visu varam paši. Tāda ir mūsu daudzu nākotnes vīzija. Un tas nav neiespējami.
