Vai tiešām Latvijai pieder sala? Protams, nē, mūsu dievzemīte nav svētīta ūdens ieskautajiem sauszemes veidojumiem.
Vai tiešām Latvijai pieder sala? Protams, nē, mūsu dievzemīte nav svētīta ūdens ieskautajiem sauszemes veidojumiem. Tajā pašā laikā vairums valsts iedzīvotāju diezin vai nojauš, ka vērā ņemams skaits latviešu koncentrējas Gērnsi salā, kas atrodas piecdesmit kilometru no Francijas un ir Atlantijas okeāna ūdeņu ieskauta.
Labklājība no finansēm un tūrisma
Gērnsi ir viena no Lamanša kanāla salu (Channel Islands) grupas, un tās jurisdikcijai pakļautas vairākas industriāli necilās Herma, Sarka, Brekou, Lio, Džetou un Alderni. Maldīgs ir priekšstats, ka salas atrodas pilnīgā karaļnama pakļautībā. Lai arī tām ar Apvienoto Karalisti ir kopīgas svētku dienas un tās var uzskatīt par monarhijai lojālām (gan aizrautīgas fanošanas par futbolu ziņā, gan Blēra valdības lamāšanā un citās izdarībās) – salas galva ir karalieni pārstāvošs gubernators –, Lielbritānijas valdībai Gērnsi atstājusi vien ar ārpolitiku un aizsardzību saistītās lietas un savu patstāvību demonstrē ar neatkarīgu imigrācijas, nodokļu u.c. likumdošanu (kas, pēc vietējo deputātu vārdiem, esot tuvāka Francijai nekā Lielbritānijai), savu karogu un pat naudu, kas attiecībā 1:1 atrodas apgrozībā līdzās angļu mārciņai. Gērnsi nesastāv ne Eiropas Savienībā, ne, vēl jo vairāk, eiro zonā, un vietējie ne bez lepnuma atzīst, ka ar šādu statusu ir vairāk nekā apmierināti.
Salas vēsture ir traģiskiem pavērsieniem bagāta. No Francijas un Vācijas okupācijas (vietējie pusnopietni bilst, ka par šīm Otrā pasaules kara laika izdarībām vāciešus gērnsieši ne īpaši ieredzot) līdz pat daļējai autonomijai no Lielbritānijas un vērā ņemamai labklājībai šodien.
Kā jau ārzonas teritorijām (jeb ofšoriem) pieklājas, salu grupa bauda virknes banku un citu finanšu institūciju labvēlību – Gērnsi vien filiāles atvērušas ap simts kompāniju. Lielākās to daļas mītnes zeme, protams, ir Lielbritānija, un sala kalpo kā lieliska nodokļu paradīze. Pēc aptuvenām aplēsēm, kopējais finanšu institūciju aktīvu lielums pārsniedz divdesmit septiņus miljardus angļu mārciņu.
Otra attīstītākā nozare ir tūrisms. Dažādu paaudžu tūristus vilina vēsturiskās vietas – senie cietokšņi, lielgabali, pils u.c. – un virkne muzeju. Kā sevišķu lepnumu var izcelt «Parīzes Dievmātes katedrāles» autora Viktora Igo māju, kur slavenais rakstnieks pavadījis piecpadsmit savas dzīves gadu (izsūtījumā) un pabeidzis «Nožēlojamos». Vietējiem par to atgādina arī V.Igo piemineklis un tā fotogrāfija, kas rotā vietējo telefonu grāmatu pirmos vākus. Sešdesmit trīs kvadrātkilometrus plašā sala, bet jo īpaši tās administratīvais centrs Sentpīterporta čum un mudž no viesnīcām, krodziņiem un vairāk vai mazāk lepniem dažādas kultūras reprezentējošiem restorāniem (vietējā specialitāte ir un paliek dažādos kārdinošos veidos pagatavota jūras (okeāna) produkcija), kuru klientūru veido kā starptautiska mēroga biznesa pārstāvji, tā tūristi, kuru vidū vērā ņemams ir pensionāru īpatsvars.
Par salā valdošo turību liecina arī iespaidīgais privātais autoparks – uz nepilniem sešdesmit tūkstošiem vietējo iedzīvotāju divdesmit tūkstoši auto, turklāt vismaz trīs ceturtdaļas – pēdējo gadu modeļi. Dārgākie un jaudīgākie auto pārsvarā tiek nepārprotami iegādāti, lai pazīmētos – salas šaurajās ieliņās daudzskaitlīgos zirgspēkus nav kur izmantot.
Līdzās uz salas valdošajam angļu konservatīvismam novērojama arī izteikta piecdesmit kilometru attālumā esošās Francijas ietekme – pat liela daļa ielu nosaukumu ir parfimērijas, vīna un varžu kājiņu lielvalsts valodā.
Ne bez latviešu līdzdalības
Latvijas sadarbība ar Gērnsi salu sākusies tālajā 1996. gadā, kad organizētas viesstrādnieču grupas uz turieni devās strādāt ziedu un dārzeņu audzētavās. Jau tobrīd uz salas nodarbināto sastāvs bija gana daudznacionāls – franči, itāļi, spāņi u.c., taču pārsvarā portugāļi. Deviņdesmito gadu otrajā pusē gan pēdējo īpatsvars strauji krities sakarā ar Portugāles pievienošanos Eiropas Savienībai un vērā ņemamām investīcijām, kas viņu dzimtenē manāmi uzlabojušas situāciju nodarbinātību un viesstrādnieku invāziju. Gērnsi brīvās vietas lielā ātrumā ieņēmuši latvieši, un nu jau darbs ticis piedāvāts arī tūrisma jomā. Ar vietējiem likumiem noteiktais Eiropas Savienības kandidātvalstu iedzīvotāju darba atļaujas termiņa ierobežojums pagaidām ir deviņi mēneši, un pēc salas atstāšanas saskaņā ar Gērnsi likumiem vismaz trīs mēnešus nav atļauts tajā atgriezties. Pēc vietējās darba aģentūras datiem, aptuveni 80% latviešu, kas reiz salā strādājuši, nodzīvojuši mājās «obligātos» trīs mēnešus, uz turieni dodas atkārtoti, turklāt daudzi šo iespēju izmanto trīs un vairāk reižu. Nav grūti saprast, ka galvenā motivācija ir darba samaksa, kā arī iespēja strādāt ne vien pamatdarbu, bet arī atrast papildu darbiņus, kur piepelnīties brīvajā laikā.
Neviens salā sastopamais latvietis turp nav devies, garlaicības dzīts. Atskaitot tās daiļā dzimuma pārstāves, kurām liktenis lēmis salā ieprecēties, ļaujot kļūt par pilntiesīgām Gērnsi iedzīvotājām, gandrīz visi latvieši savas dienas uz salas vada legālu viesstrādnieku statusā, un viņu skaits ar gadiem tikai aug. Precīzu skaitu neviens gan nosaukt nevar, taču paši latvieši itin bieži mēdz jokot, ka šo salu drīz okupēšot. Ne bez pamata, pastaigājoties pa pilsētu (īpaši sestdienās), ir pilnīgi neiespējami nesatikt kādu latvieti. Savukārt izklaides vietās (populārākās ir trīs vietējie naktsklubi, kas tiek slēgti jau divos naktī) jau izstrādājies nerakstīts grafiks, kad kādā no nedēļas dienām noteiktā klubā dominē tieši letiņi. Lielākā daļa arī izmanto iespējas ar prāmi aizceļot līdz lielākajai Lamanša kanāla salai Džersijai, kādai no mazajām salām vai pat Francijai.
Ne reizi vien gadījies dzirdēt, ka pat tie, kas dodas uz ārvalstīm strādāt legāli, sastopas ar dažādām problēmām – minimāla nodarbinātība un no tā izrietoša alga, visai draņķīgi darba un sadzīves apstākļi u.c. Arī Gērnsi ne vienmēr viss iet gludi, un lielā mērā darbojas loterijas princips – kurā vietā būs jāstrādā. Ir zināms ne viens vien gadījums, kad darbinieks, būdams neapmierināts ar darbavietu, to maina vai arī vienkārši sakravā mantiņas un dodas mājās krietnu laiku pirms darba līguma beigām.
Likuma sargi garlaikojas
Vietējie ne bez lepnuma uzsver, ka uz salas ir pavisam cits dzīvesveids nekā kontinentā. Lērums problēmu, kas citur ir pašas par sevi saprotamas, salā vispār neeksistē. Tas, piemēram, attiecas uz kriminogēno situāciju un drošību. Jau kļuvis par labsirdīgu sarkasmu teikt, ka salinieki var atļauties turēt «biezus» auto, jo braucamrīku zādzības tur ir sastopamas tikpat bieži kā, piemēram savvaļas pērtiķi…
Vietējā laikraksta kriminālhroniku pārsvarā aizpilda sīkas zādzības, pa kādam huligāniskam izlēcienam vai braukšanai dzērumā, savukārt smagie noziegumi ir ārkārtīgs retums. Pēdējā slepkavība (tiesa, dubultā) salā notikusi pirms diviem gadiem, kad kāds ģimenes galva dzērumā nogalējis savu sievu un meitiņu, un tobrīd tā bijusi pirmā piecu gadu laikā.
Toties vietējie tiesneši atšķirībā no amata brāļiem Latvijā ar žēlastību neizceļas. Pat sīka zādzība veikalā gandrīz vienmēr nozīmē cietumsodu, bet autovadīšanas tiesības vismaz uz gadu var zaudēt, pat dodoties ceļā bez apdrošināšanas polises, par braukšanu «zem promilēm» pat nerunājot. Braukšana reibumā ir absolūts garants tiesību zaudēšanai (t.i., ja iznāk sastapties ar policiju), un arī līdztekus piespriestais naudassods ir vairākos simtos mārciņu mērāms. Lai lieki neriskētu, pēc labi pavadīta vakara restorānā vietējie savu auto stūrēšanas vietā izvēlas taksometru vai «Home Safely» («Mājup droši») dienesta pakalpojumus, kad auto ar tā iedzērušo īpašnieku pasažiera statusā mājup aizstūrē uz saliekama minimokika ieradies minētā dienesta darbinieks.
Par satraucošāko problēmu drošībā kanāla salās tiek uzskatītas narkotikas – ar savu vērā ņemamo labklājību salas ir pievērsušas kriminālo karteļu uzmanību kā vēl neapgūts, ietilpīgs narkotiku tirgus. Tādēļ saziņas līdzekļos tiek veikta profilaktisku pretpasākumu kampaņa, piemēram, treknā drukā brīdinot, ka tas, kas sākumā liekas ātrs ceļš uz lielu naudu, pēkšņi var pārvērsties par ilgiem gadiem aiz restēm.
Par policijas skaitlisko sastāvu skaidru ziņu nav pat vietējiem, taču pilnīgi visi, ar kuriem iznāca par to runāt, pauda pārliecību, ka tas nav lielāks par simts cilvēkiem. Viena nodaļa pat nodarbojas ar tādu šķietami «nepolicejisku» funkciju kā alkohola tirdzniecības licenču izsniegšana un kontrole (to pārbaudīt, piemēram, bāros diennakts tumšajā laikā ierodas patruļas) un to personu uzskaitīšana, kam, lietojot alkoholu (kombinācijā ar medicīniska rakstura problēmām), gadījies piesaistīt kārtības sargu uzmanību, attiecīgu sarakstu nosūtot uz visiem salas bāriem, piekodinot minētajām personām nepiedāvāt alkoholu. «Melnajā» sarakstā parasti nav vairāk par desmit cilvēkiem.
«Vai jums tur mobilie tālruņi arī ir?»
Vietējo un ceļotāju priekšstati par Latviju nereti balansē uz farsa robežas, taču lielākā daļa tomēr par šādas valsts eksistenci zina gan.
Divas reizes šo rindu autoram ir gadījies tikties aci pret aci ar angļu pensionāru pāriem, kam par Latviju un tās aptuveno atrašanās vietu nebija ne mazākā priekšstata, toties šīs lēdijas un džentlmeņi bija informēti, kur atrodas Krievija un Lietuva. Paskaidrojums, ka letiņu dzintarzeme ir turpat kaimiņos, ainu acumirklī darīja skaidrāku.
Tikai tiekoties ar ārzemniekiem, kļūst pilnīgi skaidrs, ka visādu eirokomisāru un tamlīdzīgu birokrātu acīs spodrinātais un popularizētais valsts tēls un iespaida par pārtikušu valsti radīšana lielā mērā ir blefs. Lai arī savu artavu pozitīvajā virzienā, neapšaubāmi, deva pēdējais Eirovīzijas dziesmu konkurss, kopējie secinājumi nav tie augstvērtīgākie. Ja arī formālas uzslavas saņemam no ārvalstu vadītājiem un minētajiem birokrātiem, tad diemžēl jāatzīst, ka Eiropas valstu «ierindas» pilsoņiem priekšstats par Latviju nebūt nav tik rožains, kā pieradis uzskatīt vietējais ārlietu resors. Vairumam ārzemnieku joprojām šķiet, ka Latvija ir nevis «bez piecām minūtēm dalībvalsts», bet gan kriminālu nebūšanu smacēta banānu republika. To lieliski ilustrē kāda dāņu pensionāra reakcija uz latviešu paskaidrojumu, no kurienes viņi ieradušies: «Ā, Latvija! Tā valsts, kur visi strādā mafijai!» Letiņi gan katra neinformētā indivīda priekšstatu nekautrējas labot, tomēr arī pēc tam neticība ir acīs lasāma. Atsevišķiem vietējiem priekšstats par Latviju bezmaz līdzinās ilūzijai par Āfriku. Uz stulbākā jautājuma statusu, kāds salā latviešiem jebkad uzdots, stabili varētu pretendēt: «Vai jums tur, Latvijā, ir arī mobilie tālruņi un satelītantenas?» Pēc apstiprinošas atbildes un papildu paskaidrojumiem, ka Latvijā jau sen ir apgūti gan datori, gan internets, jautātājs gan tik vien spēja kā stāvēt ar pavērtu muti.
Varētu jau visu nezināšanu un aplamos priekšstatus pieciest. Taču salā ne reizi vien pamatīgi iesāpas sirds, apzinoties, ka mūsu valsts pensionāriem vēl ilgi nepiedzīvot tos laikus, kad arī viņi varēs atļauties to, ko var statusā līdzīgie no «normālām» valstīm – pelnīto atpūtu baudīt ne vien dzimtenē, bet arī ārpus tās. Ticamāks ir izsmiekls pensijas vietā un izmešana no dzīvokļa maksātnespējas dēļ.
***
Fakti par Gērnsi salu
Platība – 63,1 kvadrātkilometrs.
Administratīvais centrs – Sentpīterporta.
Iedzīvotāju skaits – 59 807 (2001. gada dati).
Oficiālā valoda – angļu.
Naudas vienība – Lielbritānijas mārciņa (paralēli tai arī gērnsi un džersijas).
Vadošās ekonomikas nozares – finanses un tūrisms.
Bezdarbnieku skaits – līdz 100 cilvēkiem.
Reliģija – anglikāņi, presbiterāņi, baptisti, metodisti.
Satiksmes līdzekļi pārvietojas pa ielas vai ceļa kreiso pusi, ātruma ierobežojums – 35 jūdzes (aptuveni 56 km) stundā.
Auto nomai ir viena no viszemākajām cenām pasaulē (sākot pat no 12 mārciņām dienā).
Alkohols veikalos darbadienās un sestdienās tiek pārdots līdz plkst.21.
Svētdienās un svētku dienās veikalos vispār nepārdod alkoholu (tas neattiecas uz ēdināšanas uzņēmumiem, kur grādīgās dziras servē tikai tiem, kas nolēmuši arī ieturēties; pēc pēdējās informācijas, šis likums jau tiek pārskatīts), degvielu, motoreļļas, kā arī dzimšanas dienas kartītes; šis īpatnējais ierobežojums saistīts ar vēsturiskām tradīcijām – minētajās dienās vienot ģimenes.
Salā nav pievienotās vērtības nodokļa, tā vietā ieviests tā sauktais Gērnsi teritoriālais nodoklis («Guernsey Bailiwick Tax»), kas piemērots tikai alkoholam (ieskaitot vīnu un alu) un tabakas izstrādājumiem.
Nav nevienas politiskās partijas.
