Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā 2. jūlijā atklāta Ludmilas Grīnbergas gleznu izstāde «Sirds valoda». Māksliniece ir ļoti aktīva gleznotāja, kura labprāt rīko izstādes. Šogad vien šī ir jau septītā. Pirms tam viņas gleznas varēja skatīt gan pilsētas kultūras namā un Lauksaimniecības universitātē, gan Zaļeniekos, un nu jau ilgāku laiku viņu var sastapt «Pilsētas pasāžas» vienā no bijušajām veikala telpām otrajā stāvā, apskatīt viņas darbus, parunāties, redzēt, kā mākslinieks zīmē vai glezno, un, ja ir vēlēšanās, pasūtīt portretu, par darbu iegādi nemaz nerunāsim. L.Grīnberga, tā sakot, ar savu mākslu iziet tautā.Izstādē muzejā skatāmi darbi no 1984. gada, tātad tā ir atskats uz gleznotājas 25 gadu daiļradi. Viņa visbiežāk glezno ainavas, sevišķi jūrmalas un jūras skatus (tajos obligāti lido putni), ziedus, portretus un arī sieviešu aktus. Viņa strādā kā eļļas, tā pasteļa tehnikā. Izstādē jaušams, ka 80. gados L.Grīnbergas otas raksts ir apvaldītāks, disciplinētāks, pēdējā laikā gleznotāja padodas saviem impulsiem, iekšējai enerģijai, šķiet, kļuvusi pārliecinātāka par sevi. Vienmēr viņai svarīga faktūra. Tam pretim bieži nostādīts gluds gleznojums.Mākslinieces gleznas ir ļoti gaišas, krāsās maigas. Pat tumšāki toņi tiek pakļauti dzelteno, rozīgo, oranžo, gaiši zilo un zaļo krāsu varai. Viņa it kā stāsta par saldo, skaisto dzīvi, kur nav pat ēnu, par mūžīgo laimi un prieku. Visā izstādē, neraugoties uz laiku, kad darbs tapis, gandrīz neatrast nevienu citu noskaņu. Mēs sastopamies ar idilli. Kā saldsērīgajos dāmu romānos. Acīmredzot vajag arī tādu mākslu, tikai vienai izstādei ir par daudz saldās dzīves. Gribas redzēt vairāk patiesuma.
